“Vai bērna audzināšana būtu jāsaista ar dzimumu? Pirmkārt mēs piedzimstam ar to, un šī ģenētiski iekodētā atšķirība nav tikai ārēja, bet noteikti saistās ar uzvedību, mērķiem un uzdevumiem, kas katram dzimumam jāveic,” teic psiholoģe Ilze Āna. Šoreiz vairāk uzmanību vēršam uz zēnu audzināšanas īpatnībām. Cauri laikiem tās gan vienmēr bijušas saistītas ar sociālo vidi, pieņēmumiem un stereotipiem. Tomēr ir svarīgi šīs atšķirības ņemt vērā, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, ko mūsu valstī veicina arī izteikti sievišķīgā pedagoģiskā vide, un palīdzētu mazajam zēnam izaugt par lielu un veiksmīgu vīrieti, vīru un tēvu.
Dēliem vajadzīgs tēvs
“Pirmo informāciju par zēnu audzināšanu es saņēmu studiju gados, kad manai kursabiedrenei piedzima otrs dēls. “Cik labi, man atkal nekas nebūs jādara – vien jāizauklē. Pārējais ir vīra ziņā,” viņa sacīja, bet es ilgi nesapratu, par ko ir stāsts. Tikai tad, kad sāku studēt psiholoģiju, saskarties ar dažādiem uzskatiem un ģimenes modeļiem, aptvēru, ka tā arī ir – lai veiksmīgi izaudzinātu bērnu, jābūt etalonam: dēlam vajadzīgs tēvs un meitai māte, jo dzimuma lomu mēs mācāmies no sava dzimuma. Ja sieviete dēlu audzina viena, viņa, protams, zināmā mērā veic arī šo tēvišķo funkciju, tomēr prakse rāda, ka katram dzimuma ir savi uzdevumi – tā tas dabā iekārtots,” stāsta I.Āna, akcentēdama arī mammas lielo lomu, īpaši, sava puisēna emocionālajā audzināšanā viņa pirmajos trīs gados.
“Bērna sociālā dzīve sākas pēc 36 mēnešu vecuma. Kā zēns tai gatavojas? Viņš raujas prom no mammas, kļūst nevaldāms, rāda, ka ir varens, pēkšņi vairs nevēlas, ka viņu apskauj un sabučo. Mātei to nevajadzētu uztvert personīgi, nekādā gadījumā neapvainoties un netēlot sievieti šajā brīdī, bet saprast dēlu un pat vēl vairāk mīļot, jo puikam ļoti vajag šo fizisko kontaktu, lai viņš izaugtu emocionāli jūtīgs, uztvert spējīgs vīrietis,” turpina psiholoģe.
Sieviete dēla audzināšanā var līdzēt arī vēl kādā ziņā – vairojot tēva prestižu, jo aptuveni trīs gadu vecumā vīrietis zēna dzīvē kļūst spēcīga autoritāte, norāda Ilze.
Kad runāšana nelīdz
“Laikā, kad mazais puika sāk skriet prom, kad viņam saka nākt šurp, teikt “nē” lietām, kas viņam iepriekš patikušas, neiet gulēt un skaļi bļaut (protams, es sabiezinu krāsas), ir klāt lielais izaicinājums disciplinēt bērnu. Šajā vecumā ļoti svarīga ir uzraudzība, robežas, rāmji, kārtība, kas patiesībā līdz ar mērķtiecību un fokusēšanos uz darāmo veido daļu no vīrišķā, un zēns to prasa,” teic I.Āna, atklājot arī kādu tipisku sieviešu kļūdu dēlu audzināšanā. ““Es viņam stāstu, saku,» tā parasti mammas raksturo, kā viņas cenšas zēnu disciplinēt. Bieži vien audzināšana viņām saistās tikai ar runāšanu, bet puikas neklausās. Jau tik maziņi būdami, viņi mūs nedzird! Zēni ignorē pilnīgi visu, kas viņus neinteresē. Ja uzrunājot tu netrāpi uz to, kas viņus saista, vārdi pārvēršas vienkāršā fona troksnī. To pašu var attiecināt uz vīriešiem. Kā smejos, parasti viņi dzird tikai pirmos divus teikumus, un labi, ja tie ir vienkārši nepaplašināti.”
Svarīgi ieraudzīt panākumus un dzirdēt atzinību
“Zēnam svarīga rīcība, kustība, skaidri uzdevumi, uz mērķi virzīti nosacījumi – uz to tendēta lielākā daļa puiku, tāpēc audzināšanā būtiski viņus disciplinēt un organizēt, nodarbināt. Brīnišķīgi, ja vecāki jau agri saprot to un iesaista dēlu, piemēram, dažādos pulciņos, treniņgrupās un ārpusstundu nodarbībās. Gan fiziskā, gan garīgā zēna attīstībā ļoti daudz sniedz komandu spēles. Puiši ātri aptver, ka viņiem vajadzīga konkurence, viņi vēlas sacensties un parasti ļoti sāpīgi pārdzīvo zaudējumu,» raksturo psiholoģe, akcentēdama, ka dēla audzināšanā nevajadzētu aizrauties ar nemitīgiem aizliegumiem. “Ja zēnus nepārtraukti strostē, norāda uz kļūdām, rāj un “presē”, viņi biežāk nekā meitenes izvēlas nesadarboties un sāk izvairīties. Tas notiek arī tad, ja puiši nejūt savus panākumus, neredz, ka viņi prot un var. Parasti skola un pulciņi ir tās vietas, kur to ieraudzīt, tomēr arī pedagogi bieži vien necenšas ievērot šos panākumus. Iespējams, meitenes pēc strostēšanas saņemsies un iemācīsies to dzejoli, bet puikas pasmīnēs – ko es iešu censties, ja skolotāja tāpat nevienu labu vārdu nepateiks! Pedagoģiskai pieejai vajadzētu mainīties, izprotot dzimumatšķirības,” norāda I.Āna, minēdama, ka šajā apstāklī, iespējams, slēpjas arī nesekmības cēloņi.
Eņģeļa vecums
Lai cik ātrs, kustīgs un raupjš būtu zēns, kurš saviem vecākiem spēj sagādāt daudz raižu pilnu brīžu, dēlu pirmkārt vajadzētu pieņemt tādu, kāds viņš ir, pārliecināta psiholoģe, mierinādama mammas un tētus, ka puikas attīstībā vērojami arī miera periodi. “No aptuveni desmit gadiem līdz aktīvai pusaudzībai, kad sākas dzimumnobriešana, zēniem vērojams tā saucamais eņģeļa vecums, kad dēls ir paklausīgs un vērsts uz sadarbību, protams, ja ģimenē nav smagu krīžu un problēmu. Izbaudiet šo laiku, priecājieties, runājiet!” mudina Ilze, aicinot dēlus audzināt gudri.
