Man četrus gadus pēc kārtas tūrisma sezona asociējas ar došanos uz Kurzemes visromantiskāko pilsētu Kuldīgu. Šie katra gada braucieni uz hercoga Jēkaba dzimto pilsētu nebūtu iedomājami bez pastaigas pa Kuldīgas šaurajām, bruģētajām ieliņām, platākā ūdenskrituma Eiropā un senā velvju tilta pār Ventu apmeklējuma. To labi apzinoties, konferences rīkotāji paralēli teorētiskajām lekcijām un diskusijām šogad dalībniekiem piedāvāja arī vēsturiskas ievirzes ekskursiju pa Kuldīgas seno centru.
Dakstiņu jumti un puķu podi
Kur meklējams Kuldīgas pievilcības noslēpums? Iespējams, katram pilsētas viesim būs atšķirīga atbilde, savukārt es to saskatu tieši senajā arhitektūrā – nelielajos namos ar dakstiņu jumtiem un skursteni vidū. Tie pilsētas centra ielas grezno jau vairākus gadsimtus, spītējot neskaitāmajām nelaimēm un traģēdijām, kas Latvijas teritoriju skārušas ar apbrīnojamu regularitāti: mērim, postošajiem ugunsgrēkiem, daudziem kariem un citām kataklizmām. Pat divas vislielākās asinspirtis 20. gadsimta vēsturē – abi pasaules kari – apbūvei īsti nav spējuši kaitēt.
Cik žēl, ka šie senie nami neprot runāt, jo talantīgs literāts par katru no tiem varētu uzrakstīt veselu piedzīvojumu romānu! Šāda doma radās, kad ekskursijas laikā mūsu gide – tehnikuma vēstures skolotāja Gunita Meiere – apstājās pie divstāvu koka nama Liepājas ielā 17 un ar savu stāstījumu vērsa uzmanību vairākām tā detaļām. Pie ieejas durvīm, kur pāris klona pakāpienu, uz viena no tiem ir it kā iemūrēts neliels dzelzītis. Izrādās, tas nepieciešams, lai, pirms pārkāpt nama slieksni, varētu notīrīt zābaku zoles no dubļiem. Savukārt virs ieejas durvīm vēl aizvien atrodas speciāla no dzelzs darināta ierīce, kas bija paredzēta, lai tumšā laikā tur varētu novietot aizdegtas sveces ar mērķi apgaismot ja ne ielu, tad vismaz nama ieeju. Ja namu sāk pētīt vēl rūpīgāk, uzmanību piesaistīs arī pirmā stāva logi, kas attiecībā pret ietvi atrodas samērā augstu. Izrādās, būvnieki to darījuši ar nolūku, lai, pabraucot garām ar ormani, lietainā laikā logi netiktu nošķiesti ar dubļiem.
Savs stāsts G. Meierei bija arī par dakstiņu jumtiem. Tas nenoliedzami ir Kuldīgas lepnums un atpazīstamības zīme, taču dakstiņi, lai labi izskatītos, prasa regulāru kopšanu. Tas nozīmē – dakstiņus citu pēc cita no jumta noņem, notīra un tādā pašā secībā rūpīgi atliek atpakaļ. Ja tā nerīkotos, tos aiznestu pa gaisu stiprāka vēja pūsma vien, nemaz nerunājot par vētru.
Kaut Kuldīgā būts samērā daudz reižu, nevarēju ne iedomāties, ka dakstiņu jumtus var aplūkot vairākos slāņos, kas rada īpatnēju kopskatu. Piemēram, ieejot Svētās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas, kas atrodas Katoļu kvartālā starp Liepājas, Baznīcas, Tirgus un Raiņa ielu, pagalmā un ar mugurpusi nostājoties pret dievnama ieejas durvīm, tas itin labi redzams. Skatam paveras pāris zemāku namu, aiz tiem – augstāks nams, kam visiem ir dakstiņu jumta segums.
Vēstījot par Kuldīgas namu iekšpagalmiem, pieminams arī, ka absolūti lielākā to daļa ir sakopta, kuldīdzniekus un pilsētas viesus priecējot ar rūpīgi veidotām puķu dobēm. Mana apmeklējuma laikā par šāgada pavasara sākumu vēstīja ziedošu sniegpulkstenīšu puduri.
G. Meiere atklāja arī kādu labu ideju, ko praktizē vietējās domes pārstāvji, proti, ikvienam kuldīdzniekam, kurš to vēlas, bez maksas tiek iedoti puķu podiņi ar jau iedēstītām puķēm, ko novietot sava nama priekšā, lai priecētu pašus un pilsētas viesus. Vienīgais kuldīdznieku uzdevums ir par šiem augiem pienācīgi rūpēties.
Ar sapni par observatoriju
Turpinot stāstījumu par senajiem Kuldīgas namiem, nevar nepieminēt šāgada jubilāru – Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikumu, kas atrodas pilsētas centrā, Liepājas ielā 31. Senajā trīsstāvu mūra namā pirms 140 gadiem darbību sāka Baltijas skolotāju seminārs, kurā mērķis bija Baltijas guberņas mācību iestādēm sagatavot pedagogus. Kā semināru šo izglītības iestādi absolvējuši tādi vairāku paaudžu latviešu lasītāju iecienīti literāti kā Valdis (Voldemārs Zālītis), Sudrabu Edžus, Otto Grundulis un Vilis Plūdonis.
Ir gandrīz vai neticami, ka ēkā savulaik darbojusies pat observatorija. Ik gadu šeit viesojoties un redzot, kā nams tiek uzturēts, remontēts un kā par to rūpējas, nebūtu brīnums, ja ar laiku observatorija tiktu atjaunota un atkal kalpotu izglītojošiem mērķiem. Pagaidām tas ir sapnis nākamībai, taču ar ambīciju tikt piepildītam.
Mūsdienās tehnikumā tiek sagatavoti vairāku specialitāšu pārstāvji, galvenokārt orientējoties uz pakalpojumu nozari. Tas sabalsojas ar Kuldīgas Restorānu nedēļu, kas, līdzīgi kā šovs “Lido zivis Kuldīgā” aprīlī, festivāls “Dzīres Kuldīgā” jūlijā un Pliko skrējiens Jāņu naktī, norit vairākus gadus pēc kārtas, gūstot gan plašu atpazīstamību, gan labas atsauksmes.
Kuldīgas bagātība – ūdeņi
Pavēstīt visu par Kuldīgu vienā rakstā ir neiespējamā misija. Pat visu to, kas šķiet patiesi vērtīgi, ietilpināt vienā publikācijā nav cerību, taču neteikt ne vārda par Kuldīgas otru bagātību – ūdeņiem – būtu nepiedodami.
Kurzemes senās un bagātās pilsētas iepazīšanu var sākt dažādi, vadoties pēc katra vēlmēm un interesēm. Taču ne viens vien tūrisma speciālists pirmo iepazīšanos ar hercoga Jēkaba dzimto pilsētu rekomendē sākt, stāvot uz senā velvju tilta pār Ventu. Šis septiņu laidumu ķieģeļu tilts ir unikāls – tam Eiropā nav līdzinieku. Cietis Pirmā pasaules kara laikā, taču perfekti atjaunots: nobruģēts un izgreznots ar senatnīgām laternām – tādām pašām, kādas to apgaismojušas pastāvēšanas pirmsākumos. Stāvot uz tilta, paveras skats uz simt metrus plato Ventas rumbu, kur pavasara palos lec zivis, bet vasarās kājām var pāriet no viena gala līdz otram. Ja priekšroku dodat mierīgākiem ūdeņiem, vērts ieteikt netālo Mārtiņsalu, kur iekārtota Zilā karoga peldvieta.
Otrs Kuldīgas brīnums ir vienmēr skrejošā Alekšupīte, kas aptuveni 70 metrus lejpus velvju tilta ieplūst Ventā. Pirms ietekas izveidots dzirnavu dīķis, kas lepojas ar senu vēsturi, un astoņus metrus augsts ūdenskritums. Ūdeņu šļakstīšanās sadzirdama jau no lielāka attāluma. Nostājoties uz nelielā tiltiņa virs ūdenskrituma, paveras burvīgs skats: uz vienu pusi skatoties, slejas Svētās Katrīnas baznīca, uz otru pusi – Alekšupītes straujo ūdeņu plūdums Ventā.
Jā, tūrisma sezonu patiesi var bagātināt ar braucienu uz hercoga Jēkaba pilsētu. Aizbraucot uz Kuldīgu, radīsies vēlme atgriezties vēlreiz un vēlreiz.
