Gunāra Ozoliņa vārds alūksniešiem nav svešs. Pateicoties viņa daudzpusīgajai darbībai, Gunāra vārds lasāms gan pie rakstiem vietējos laikrakstos, gan fotogrāfijām un akvareļiem.
Viņš ir arī viens no pilsētas zinošākajiem gidiem, kura vadībā Alūksni iepazīst tuvi un tāli viesi. Vakar Gunāram apritēja apaļi 70. Par godu šim notikumam Alūksnes muzejā tika atklāta viņa akvareļu izstāde “Nāc krāsu pasaulē”.
Piedāvā tikai lustīgus
gabalus
Ikviens, kurš ticies ar Gunāru, sapratīs, ka šis nosaukums nav izvēlēts nejauši. Tikpat krāsains, cik viņa gleznas, ir arī Gunārs pats. “Satikšanās ar tevi vienmēr ir ļoti priecīga,” sveicot jubilāru, atzīst Alūksnes novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļas vadītāja Sanita Eglīte. “Gunārs ir priecīgs cilvēks. Ar Gunāru kopā nekad nav skumji. Ja viņš atnāk ar kādu ideju vai domu, tad tā visa ir caur pozitīvo, caur optismu.” Iespējams, tieši Gunāra personības radītās “pēcgaršas” dēļ Alūksnes muzeja izstāžu zāle šoreiz bija stāvgrūdām pilna. Apsveikt jubilāru ieradās vairāk nekā 50 cilvēku, starp kuriem bija gan mākslinieka ģimenes locekļi un draugi, gan kolēģi un sadarbības partneri.
Lai gan katrs cilvēks atstāj aiz sevis pēdas, Gunāra veikuma rezonansi var just daudz plašākā kontekstā par vienas dzimtas vēsturi. Māksliniece Zigrīda Ilenāne atklāj, ka apzināti vai neapzināti, bet Gunāra izvēlētos gleznu motīvus un skatpunktus uz populārākajiem pilsētas tūrisma apskates objektiem pārņēmuši daudzi citi mākslinieki. Ne velti alūksniete Sigita Jakobsone atzīst – Alūksne bez Gunāra nav iedomājama. To savos vārdos apliecināja daudzi citi sveicēji, vēlot jubilāram, lai arī turpmāk viņa gleznas caurvītu tikpat spilgtas un košas krāsas, kā līdz šim. Īpašs sveiciens izskanēja no Zeltiņu retrogrupas “Lauku suvenīrs”, kas izstādes atklāšanu papildināja ar muzikāliem priekšnesumiem.
Kad, gatavojoties izstādes atklāšanai, Gunārs paziņojis par savu Zeltiņu draugu ierašanos, Alūksnes muzeja komunikāciju speciāliste Inese Janēviča nolēmusi ar viņiem sazināties, lai saskaņotu pasākuma scenāriju. Jautāti par skaņdarbiem, ko varētu atskaņot, “Lauku suvenīra” dalībnieki paziņojuši, ka viņiem esot tikai lustīgi gabali un šlāgeri. “Gunārs pats ir dzīvespriecīgs. Mēs viņam gribam jaukus gabalus spēlēt,” viņi paskaidroja savu izvēli. Mākslinieka jauneklību starp Gunāra raksturojošajām īpašībām minēja arī citi sveicēji. Tā nevar palikt nepamanīta, vērojot viņa enerģisko darbošanos un klausoties dzirkstošos stāstus.
Katrai gleznai – savs stāsts
Iespējams, ka jubilejas izstādes pasākumā piedzīvotās emocijas kalpos par pamatu jauniem darbiem, jo, kā atzīst pats Gunārs, tieši cilvēki un notikumi ir tie, kas iedvesmo viņu uz gleznošanu. Katram darbam apakšā ir savs stāsts. Tā, piemēram, viens no saulrietiem uzgleznots vien dažās minūtēs. Saule strauji pazudusi aiz apvāršņa, odi koduši bez žēlastības, bet viņš stāvējis ezera krastā, steidzoties iemūžināt skaisto dabas skatu. Vakari un agri rīti esot pateicīgākais laiks akvareļu radīšanai, jo tad krāsas tik ātri nenožūst. Savukārt par galveno kritiķi kļuvis dēls, kura vienīgā ieteikumi tiek ņemti vērā.
