Meli – noklusēta vai atbilstoši savām vajadzībām sagrozīta patiesība – ir parādība, kas mūsu apziņā lielākoties saistās ar mīnusa zīmi, kvalificējas kā slikta un izskaužama, jo nodara kaitējumu līdzcilvēkiem. Taču kārdinājums pēc iespējas vieglāk «dabūt cauri» savu scenāriju, ja arī talkā jāņem meli, dzīvē ir ļoti bieži klātesošs. Psiholoģe Aiga Jankevica pārliecināta, ka prasme dzīvot atklāti un godīgi veidojas agrā bērnībā un to ar savu piemēru māca vecāki. Tāpat kā melošanu, neizrunājot lietas, neievērojot atvases izdarīto netaisnību, neiedrošinot uz godīgumu, kā arī pašiem pieaugušajiem piekopjot dubultmorāli.
Nejaukt melus ar iztēli
Pirms ķerties klāt skaudrai cīņai pret bērna meliem, vecākiem gan vajadzētu atcerēties, ka pirmsskolas vecumā aktīvi darbojas iztēle un fantāzija, ko nevajadzētu samest vienā katlā ar ļaunprātīgu melošanu. «Iztēle ir veselīgs bērna psihiskais process, radošuma stūrakmens. Jo vairāk viņā tā tiks darbināta un piedāvātas lietas, kas iztēli attīsta, jo cilvēks būs radošāks, emocionāli inteliģentāks, kā arī gudrāks mākslas un mūzikas baudītājs, kas, piemēram, nenosauks dzeju par pekstiņiem. Savukārt fantazēšana tiek būvēta uz iztēles bāzes. Protams, nevajag iet tās pavadā, bet gan gudri atšķirt, kad mazais fantazē, šādi atklājot arī savas vēlmes un vajadzības, un kad mānās,» mudina A.Jankevica, minot ikdienišķu piemēru. «Mazais atnāk no bērnudārza un stāsta, ka audzinātāja atnesusi milzīgu torti ar miljons svecītēm. Tā vietā, lai piespēlētu bērnam – ei, nu ei, tiešām miljons svecīšu?! –, var arī attraukt – ko tu melo! Tomēr šādi mazajam paziņojam, ka viņa iztēle ir meli.»
Jārisina uzreiz!
Ja fantazēšana lielākoties ir neapzināta un nevainīga, meli tiek izvēlēti par līdzekli, lai kaut ko panāktu savā labā. «Bērns vaļsirdīgi paziņo, ka ņems līdzi uz bērnudārzu flomāsterus. «Nē, nedrīkst!» vecāki, neko nepaskaidrojot, strikti paziņo. Bet mazais redzējis, ka arī citi bērni ņem līdzi lietas, kas ceļ viņu nozīmīgumu pārējo grupiņas biedru acīs, un saprot, ka kāroto mantu var paņemt, pa kluso iebāžot vējjakas kabatā. Bieži vien melu iemesls ir tas, ka mēs, pieaugušie, vai nu noslinkojam, vai mums fiziski nav laika izšķetināt līdz galam, kāpēc bērns grib darīt to, kas ir aizliegts. Parasti vecāki zina vai pat redz, ka, no rīta ģērbjoties, mazais aiztipina uz savu istabu, kaut ko paslēpj dūrītē un mēģina ielikt kabatā, tomēr izlemj pievērt acis uz to un nejautā – kas tev ir rociņā?! Iespējams, nevēlas konfliktus no rīta. Tomēr reakcijai būtu jābūt momentānai,» pārliecināta psiholoģe, aicinot uz atklātu, bet iedrošinošu sarunu ar savu atvasīti.
Uzticēšanos grauj
klajš nosodījums
Ceļu meliem var pavērt arī vecāku strikta un aizvainojoša emocionālā reakcija uz kādiem negadījumiem. «Mazais atnāk un stāsta, ka izgāzis vāzi. Galds ir slapjš, un paklājs pludo. Ar kādām emocijām uztveršu šo bērna neveiksmi? Nosodīšu vai demonstrēšu sapratni, jo dažādi atgadījumi, kad, piemēram, izlīst tējas krūze vai uz galdauta izšļakstās zupa, pirmsskolas vecumā ir ļoti pašsaprotama parādība. Tomēr nereti šādos brīžos vecāki niknā balsī vēršas pret bērna personību, apsaukājot pat par tizleni. «Tev tiešām neko nevar uzticēt! Pat uz minūti vienu pašu nedrīkst atstāt! Marš, uz savu istabu un pusstundu acīs nerādies!» ir sliktākais, ko var pateikt. Nez vai pēc tā bērns vēlēsies nākt un atzīties. Drīzāk centīsies saplēsto lietu «nozūmēt» – aizmetīs aiz dīvāna vai izmetīs pa logu. Tas ir ceļš uz meliem. Tā vietā vajadzētu izrādīt gatavību steigties bērnam palīgā – kopā satīrīt, padomāt, ko novākt, lai šādu negadījumu būtu mazāk,» mudina A.Jankevica.
Apburto loku var
pārtraukt pieaugušie
Ja vecāki apzinās, ka melu taka atvasē tomēr ir nobruģēta, to izārdīt nebūs viegli. «Tas prasīs lielu pacietību, un pat šķitīs, ka notiek cīņa ar vējdzirnavām. Kā apburtā lokā – pieaugušais niknojas un pārmet, ka atvase melo, savukārt bērns neko citu nespēj izdarīt, kā melot, lai glābtu savu ādu. Šo loku var pārtraukt tikai pieaugušais, jo bērns vienā dienā kā uz burvju mājiena nemainīs ierasto darbības modeli. Atskatoties var mēģināt atšķetināt, kur pārtrūkusi uzticēšanās, uz ko savulaik pievērtas acis un kam nav iebilsts,» stāsta Aiga.
Melu izskaušanā līdz ne tikai godīgums, atklātība un uzticība, bet arī prasme tikt galā ar vainas izjūtu, kas parasti pavada nepareizu rīcību. «Bērnam jāsaprot, ka savu vainu var labot atvainojoties un izlīgstot. Tomēr viņš no zila gaisa to neiemācīsies. Pieaugušo uzskati un vērtības to māca bērnam! Atvasi iespējams virzīt uz godīgumu, parādot risinājumu, «izceļot» ārā no radušās situācijas, kā arī ļaujot pašam tikt galā ar nepareizo rīcību,» atzīst A.Jankevica.
