Visu nakti vējš gaudoja un smilkstēja kā suns, lūgdamies to ielaist. Laikam jau viņam tas izdevies pa kādu spraugu, jo rīta pusē istaba ir vēsa. Bet pats pūtējs ir mazliet mitējies – droši vien paguris.
Visu nakti vējš gaudoja un smilkstēja kā suns, lūgdamies to ielaist. Laikam jau viņam tas izdevies pa kādu spraugu, jo rīta pusē istaba ir vēsa. Bet pats pūtējs ir mazliet mitējies – droši vien paguris. Atverot mājas durvis, paveras neskarts balts klājums, kurā nav nevienas pēdas. Laikam Sniega mātei bijusi veļas diena. Izpurināti visi pēļi un palagi, kas tagad smaržo pēc patiesa svaiguma.
Lauki līdz pat tumšajam meža stāvam ir tikpat balti kā bērnības atmiņas. Gaiss gan nav tik stindzinošs kā dienās, kad tikai ar lielu lūgšanos varēju tikt pagalmā. Tad vajadzēja ļaut aplikt milzīgu lakatu, kura stūrus sasēja uz muguras. Lai gan nepatika tāda tuntuļošana, tomēr vēlme kopā ar māsu kūleņot un krist kupenās līdz pat padusēm bija spēcīgāka. Istabā, protams, atgriezāmies kā baltie ledus lāči. Toties vaigi ziedēja kā rozes.
Brienot pa piesnigušo ceļu uz autobusu, atskatos savās pēdās. Sajūtu savādu smeldzi. Ir jāatgriežas pilsētā, kur sniega baltumu sapēdojuši un sabraukājuši neskaitāmi gājēji un braucēji. Bet tā vēl būtu maza bēda. Daudz nepatīkamāk, ka atkal no rīta līdz vakaram vajadzēs lasīt, klausīties un skatīties, kā plūcas politiķi. Vai pārāk daudz uzmanības nav veltīts darbībai, kas līdzinās bērnu spēlēm smilšu kastē? Par konstruktīvu domu apmaiņu šīs sarunas nosaukt nav iespējams, jo aiz liekulīgiem vārdiem jūtamas personīgas intereses un antipātijas, nevis rūpes par valsti un tās iedzīvotājiem. Nu, lūk, negribēju rakstīt par politiku, bet… Diemžēl nav iespējams, kā strausam iebāzt galvu smiltīs. Vai varbūt ir kāds putns, kas bāž galvu sniegā? Katrā ziņā tā derētu atvēsināt strīdnieku sakarsušās galvas.
Ir tik daudz, par ko vajadzētu uztraukties visiem vienlīdz. Pirmkārt, tā ir cilvēku morāle un ētiskas vērtības. Tās tik ļoti patīk piesaukt “Jaunā laika”, Pirmās partijas un arī citu partiju līderiem! Tomēr rīcība liecina pavisam ko citu – pirmajā vietā ir vēlme nodrošināt savu materiālo labklājību. Un nav svarīgi – pēc likuma godīgi vai negodīgi zemes iepirkšanai izlietots vēlētāju ziedotais miljons. Jautājums ir par solīto un savas misijas apziņu.
Kas atliek mums? Darīt savu darbu un necerēt, ka pēc valdības krīzes daudz kas mainīsies. Tomēr cilvēkiem arvien grūtāk ir atlikt vēlmi dzīvot pilnskanīgi uz “kaut kad vēlāk”. Droši vien tāpat kā man daudziem ir apnicis gaidīt. Jādzīvo ir tagad, tāpēc cerību nepieciešams saglabāt. Puķes taču nesalst zem sniega! Dzīvs ticības asns ir kā uguns, pie kuras sasildīt dvēseli, kad tai salst. Ja pie kājām nokrīt mirdzoša sniega zvaigzne, pačuksti tai vēlēšanos! Tā spēs dāvāt kādu mirkli no pasakas, kur zvaigznes ir tik tuvas, ka tās var ar roku aizsniegt.
