Alūksniete Sanita Pāsa nesen devās strādāt uz Franciju. Savu pirmo darbu Francijā viņa atrada kādā projektā, kurā jebkurš jebkurā valstī var pieteikties strādāt par auklīti. Dzīvošana viesģimenē ir paredzēta tādēļ, lai atbraucēji ātrāk integrētos sabiedrībā un palīdzētu ģimenei ne tikai mājassolī, bet arī iepazītu citas valsts kultūru. Sanita teic, ka jebkura pieredze ir vērtīga, bet šī nav bijusi no tām vieglākajām.
– Kāds bija iemesls aizbraukšanai no Alūksnes?
– Pirms četriem mēnešiem devos uz Franciju strādāt par auklīti. Dzīvoju ļoti skaistā un saulainā apvidū netālu no Itālijas. Darbs bija grūts, un man jāatzīst, ka vislabākais, kas man no turienes ir palicis atmiņā, ir kalni. Darbā man bija sevi pilnībā jāvelta ģimenei, un man neatlika laika sev. Tu visu laiku dzīvo viesģimenē, kur ir jāpieskata bērns, un tas prasa lielu piepūli. Tā ir pieredze, kuru es nekad vairs negribētu atkārtot, jo esmu sapratusi, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Tā jau parasti tikai šķiet, ka citur, lūk, būs labāk, bet, ja arī ir labāk finansiālā ziņā, tad sliktāk tādā emocionālā, sajūtu līmenī.
Lai arī mana pieredze šeit nebija no tām veiksmīgākajām, es tomēr vēl uzturos šeit, jo esmu nolēmusi mēģināt iedzīvoties Francijā. Gribu dot Francijai vēl vienu iespēju! Nezinu, kas notiks rīt, un jūtos ļoti satraukta, taču tas arī ir pats labākais. Esmu gatava dzīves pavērsieniem un uzskatu, ka cilvēkiem nav jābaidās no nezināmā. Dzīvē parasti viss nokārtojas, un ir jāļaujas, jo tad, kad mēs visu cenšamies pārāk kontrolēt, groži tik un tā izslīd no rokām.
Pašlaik esmu pašnodarbinātā un veidoju apsveikuma kartītes, kuras vēlos pārdot. Līdztekus tam man vēl jāapmeklē franču valodas kursi.
– Tuvojas Lieldienas, kā tu tās svinēsi Francijā?
– Jau krāju sīpolu mizas, lai varētu krāsot olas! Šeit Lieldienu tradīcijas nav īpaši atšķirīgas no tradīcijām Latvijā. Kristieši apmeklē baznīcu un svin šo svētku reliģisko nozīmi, bet citi cilvēki vienkārši atzīmē pavasara iestāšanos. Tiek krāsotas olas, bērni meklē šokolādes olas un tamlīdzīgi.
Kāds ļoti izplatīts gardums ir “Osterlammele” (mazais Lieldienu jērs – red.). Tas ir kā cepums guloša jēra izskatā. Parasti to arī izdekorē ar dažādām krāsainām lentītēm.
Pieaugušie bērniem stāsta, ka Lieldienu rītā visi baznīcu zvani no Francijas lidojot uz Romu. Kamēr bērni skatās debesīs un tos meklē, vecāki pa to laiku var paslēpt olas. Kāpēc zvani lido uz Romu? Stāsta, ka tur tie saņemot svētību no pāvesta. Viņš arī iedodot franču bērniem saldumus un tad kopā ar zvaniem tos sūtot atpakaļ uz Franciju.
Protams, arī Lieldienas ir ģimenes svētki un ir mazliet skumji tos nepavadīt kopā ar savējiem, taču šīs ir manas pirmās Lieldienas Francijā un es tās gaidu ar patīkamu satraukumu.
– Ar kādiem šķēršļiem tu saskaries Francijā?
– Pati grūtākā ir birokrātija! Es neesmu papīru cilvēks, un man ļoti nepatīk saglabāt visādu makulatūru. Jāsaglabā čeki, visam jātaisa kopijas. Tas viss ļoti nogurdina, un tu jūti, ka zaudē to cilvēcisko kontaktu, jo to aizvieto papīri. Viss kļūst ļoti sauss, formāls.
Protams, arī valoda ir ļoti grūta. Francijā cilvēki principiāli negrib runāt angļu valodā un man katru dienu jāiziet no savas komforta zonas un jācenšas runāt franciski. Nekas cits jau man neatliek, un es mēģinu. Vienīgais labums, protams, ir tas, ka šādā veidā valodu var iemācīties daudz ātrāk, jo vienkārši nav citas iespējas. Esmu viņu valstī, un man ir jāpielāgojas, nevaru principiāli turēties pie angļu valodas, jo tad es zaudētu daudzas darba iespējas.
– Kādi ir cilvēki Francijā, salīdzinot ar Alūksni?
– Alūksnē jau visi ir savējie. Šeit tādus var iegūt tikai ar laiku. Esmu pamanījusi, ka Francijā cilvēki neuzticas cits citam. Pirmajā nedēļā man mājās nebija miltu, tāpēc gribēju aizņemties no kaimiņiem, bet tad es vēl nezināju franču valodu un tā arī neaizgāju pajautāt. Kad izstāstīju to draudzenei, kura ir francūziete, viņa teica, ka cilvēki domātu, ka esmu traka, ja kādam pajautātu, lai aizdod miltus. Cilvēki varētu kļūt pat dusmīgi, ka viņus traucējot, un sabļaut uz mani. Tas, manuprāt, ir ļoti dīvaini, un vienu dienu es tomēr saņemšos un aiziešu pajautāt tos miltus. Tīri intereses pēc, lai redzētu, vai tiešām viņu reakcija ir tik asa un neprognozējama. Latvijā tā ir gluži ierasta lieta un arī Rumānijā, kur kādu laiku dzīvoju kā brīvprātīgā.
Manī ir šis mazpilsētnieces sindroms, un man šķiet ļoti normāli aiziet pie kāda un kaut ko pajautāt. Tas, manuprāt, ir tāds kaimiņu šarms, kad tu arī iepazīsties. Lielpilsētās trūkst tādu siltu, tuvu attiecību citam pret citu.
– Ko mēs varētu no francūžiem mācīties?
– Tas ir grūts jautājums. Kad strādāju par auklīti, es neiepazinu tādu tipisku franču ģimeni, jo tēvs bija francūzis, bet māte – krieviete. Mājās bija gan franču bagetes, gan “matrjoškas” vienuviet.
Ģimene dzīvoja lielā mājā, kur vecvecāki dzīvoja pirmajā stāvā, bet pati ģimene – augšstāvā. Viņi ne reizi nesanāca kopā vakariņās! Bērni ar vecvecākiem tikpat kā nerunāja un parasti tikai sasveicinājās, tas arī viss. Man tas bija nepierasti, jo Latvijā esmu redzējusi citādākas attiecības. Vecvecāku un mazbērnu attiecības pie mums ir ļoti siltas. Es ļoti jūtu šīs atšķirības, jo varu salīdzināt ar savu ģimeni. Mēs esam ļoti ģimeniski, un mums ir ļoti svarīgs savstarpējs kontakts, siltums. Tādēļ man ir grūti pieņemt, ka citur tā nav. Nevajag, protams, visiem būt kopā visu laiku, taču, manuprāt, francūžiem būtu ko no mums mācīties.
– Vai plāno atgriezties Alūksnē?
– Daudz domāju par mājām. Šajos divos gados, kuru laikā esmu dzīvojusi gan Rumānijā, gan Francijā, esmu sapratusi, ka esmu četru gadalaiku cilvēks, nevis tikai divu, kā tas ir Francijā. Man vajag īstu ziemu, vasaru, pavasari un rudeni. Rudenī man patīk lēkāt pa peļķēm, lasīt kartupeļus, rakt zemi. Ziemā patīk iet pirtī, bet vasarā gulēt siena gubā. Tā visa man pietrūkst. Francija, protams, ir ļoti skaista, un ir vērtīgi pabūt arī citā vidē, bet Latvija ir viena no skaistākajām valstīm un mūsu daba ir ļoti skaista. Kā jau minēju, tieši šo četru izteikto gadalaiku dēļ. Mēs te it kā sūkstāmies, taču tikai tad, kad tu atrodies tur, kur nav iespējas to izbaudīt, tikai tad sāc just, cik tas viss ir skaisti. Arī tie mīnus 20 grādi mūsu ziemā! Mājās mēs esam neapmierināti par šādu aukstumu, taču te man tā ļoti pietrūkst.
