Maijs aizlidoja ar pieneņu izpletnīšiem… Tie kūleņoja gaisā, līdz pārvērtās baltās pārslās.
Maijs aizlidoja ar pieneņu izpletnīšiem… Tie kūleņoja gaisā, līdz pārvērtās baltās pārslās. Citas sakrita matos un nezin kāpēc vairs neizkusa.
Jūnijā manas uzticamākās ceļvedes bija baltās madaras un kautrās margrietiņas. Jāņtārpiņi visos ceļos zibināja zaļganos lukturīšus un aizveda Jāņu naktī. Tajā naktī es zagos pāri pļavai klausīties zirgu runā, bet rasā samirka kājas. Rītā balss piesmaka, bet ne jau man vienai piemetās šī liga. Arī dzeguze, gaužām piesmakusi, pāris reižu nokūkoja un apklusa. No Jāņu nakts ugunskura zemenes kļuva sārtas. Tad zemeņu meitenes un puisēni ziliem ziedu zvaniņiem rokās mani ieveda jūlijā.
Uzkāpu Tempļa kalnā, bet lejā no Saules tilta Saules māte savas meitas sūtīja sienu žāvēt, vārpas briedēt, ogas gatavināt. Brīdi atpūtusies, āvu kājas ceļam un ieraudzīju liepu. Sajutu medus smaržu. Koks dziedāja. Soļoju līdzi siena vezumam un satikos ar Kristīnēm, Annām, Martām, Rūtām. Viņas nesa smaržīgas avenes un mellenes, bet ceļa galā jau māja pīlādži ar uzrakstu – “augusts”.
Flokši gaisīgi sasaucās ar aizkavējušos siena vālu smaržu. Dālijas svinēja atvasaru, saģērbušās karnevāla tērpos. Dūca kombaini, tiem līdzi, kā kvalitāti vērtēdami, lidoja stārķi. Sievas nēšiem nesa gaileņu grozus. Mēļie virši auklēja sārtās brūklenes. Dārzos pulcējās asteres.
Kādu rītu ieraudzīju, ka bezdelīdzēni jau mācās skaitīt, bet vecais gailis jaunajam vada dziedāšanas stundas. Naktī ābele piebēra pilnu zemi ar āboliem.
Nokāpu lejā pie Alūksnes ezera. Tas klusējot pamāja ar cepuri. Zili vilnīši šķelmīgi pamirkšķināja. Nez no kurienes pielidoja sārtena kļavas lapa. Paņēmu to plaukstās, brīdi paturēju un iemērcu ūdenī. Niedres čukstot uzrakstīja – “septembris!” No rīta ar skolas somām gāja bērni.
Bet es aizvien vēl turos pie madaru kurpēm, asterēm, kļavu lapām un pirmā iemācītā burtiņa, kuram kā bērni rindiņā seko citi. Ausīs skan dzidrās zvana skaņas un skolotājas sirsnīgais: “Labrīt!”
