“Aiziet! Uz karstām oglēm – karstas domas,” šie vārdi labi raksturo Alūksnes bērnu un jauniešu interešu centra deju kolektīva “Enku – drenku” vadītāju Daigu Mihelsoni.
“Aiziet! Uz karstām oglēm – karstas domas,” šie vārdi labi raksturo Alūksnes bērnu un jauniešu interešu centra deju kolektīva “Enku – drenku” vadītāju Daigu Mihelsoni. Viņa atzīst, ka ir ātra un temperamentīga, tāpēc lēnas dejas nav sevišķi tuvas.
Daiga apgalvo, ka par deju kolektīvu vadītāju kļuvusi nejauši. Tomēr viss liecina, ka acīmredzot Gunta Lielmane sava kolektīva dejotājā saskatīja to, ko pati vēl neapjauta. Turklāt izrādās, ka sievietei bija sapnis – redzēt uz skatuves dejojam savu kolektīvu.
“Es nekā nedarīju, lai sapni īstenotu. Tas pie manis atnāca pats kā dāvana. Tā bija lemts,” secina D.Mihelsone. Tiesa, dāvana nav šāgada divi lielākie notikumi – dalība 9. skolēnu dziesmu un deju svētkos, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas diploms par deju un ritmikas skolotājas specialitāti. Tas liecina, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Daigas māte bija deju kolektīva vadītāja, viņa dejo kopš trīs gadu vecuma, un arī meita Anete un dēls Ainārs ir dejotāji. Senčos visi bijuši pašdarbnieki: dziedātāji, dejotāji un teātra spēlētāji.
Diplomdarbs ir “Atzīšanās” mīlestībā
Diplomdarba koncertu “Atzīšanās” Daiga gatavoja kopā ar kolēģi Ingu Meirāni, un abas saņēma augstu vērtējumu – deviņi.
“Koncertā skolēni, viņu vecāki, tāpat arī mani vecāki un bērni redzēja, kas ir paveikts. Prieks bija skatīties, ka viņi ir gandarīti. Dažam nobira pat asara! Paldies par atbalstu un atsaucību!” saka Daiga.
Iespējams, ka tas arī bija likteņa pirksts, ka viņai piedāvāja apgūt deju un ritmikas pedagoģes specialitāti. Tāda programma augstskolā bija pirmo reizi. Toties tas bija pēdējais kurss, kas mācījās piecus gadus, un pirmais kurss, kam nebija papildu specialitātes.
“Tas ir mīnuss, jo programmā bija daudz priekšmetu, kas ir saistīti ar fizkultūru. Tagad man būtu jāstājas augstskolā no jauna, lai iegūtu fizkultūras skolotājas specialitāti. Būtu grūti startēt Sporta akadēmijā, tāpēc mācīšos kursos,” spriež Daiga.
Viņa ir mācījusies masāžas, ārstnieciskās vingrošanas kursos. Tas nozīmē, ka pēc fizkultūras kursu beigšanas varētu vadīt ārstnieciskās vingrošanas nodarbības. Vingrojumus viņa iekļaus arī ritmikas nodarbībās.
“Esmu dejojusi modernās dejas, ko mācīja skolotāja Ilze Līviņa. Arī diskodejas, soļojot ar bungām pa ielām. Agri Veismani uzskatu par savu pirmo tautisko deju skolotāju. Pēc tam dejoju Guntas Lielmanes kolektīvā. Viņa mani atstāja savā vietā, aizbraucot uz Rīgu,” stāsta D.Mihelsone.
Iemet kā kaķēnu ūdenī, lai peld
Protams, pašai dejot ir vienkāršāk, nekā mācīt citus. “Gunta palūdza mani atnākt un uzreiz teica, ka vēlas, lai pārņemu viņas kolektīvus. Turklāt atbilde bija jādod uzreiz, un tā viss sākās,” atceras Daiga.
Viņa atzīst, ka šī ir grūta profesija. Nekad neesot domājusi, ka varētu būt deju skolotāja. Gribējusi strādāt par bērnudārza audzinātāju. Interesanti, ka arī meita Anete apgalvo – būšot friziere. Bet – kas zina! Tagad Daiga ar smaidu atceras pirmo deju nodarbību. Noteiktajā laikā ģimnāzijas vecā korpusa sporta zāle bija sanākusi pilna ar jauniešiem, kas vēlējās dejot. “Tas bija šoks, jo nebiju gaidījusi tik lielu atsaucību. Tiesa, līdz pavasarim daļa atbira, un viss bija kārtībā,” atzīst viņa.
Jā, pirmā sezona bija “taustīšanās”. D.Mihelsone centās izzināt, ko pati spēj. Gribējās pārāk daudz. Tagad viņa ir no tā atbrīvojusies, zina, ko grib, un to cenšas panākt. Skolu deju kolektīvi vienmēr apgūst obligāto repertuāru, bet Daiga ar savējiem atrod laiku arī tām, kas vadītājai liekas interesantas. “Patīk tādas dejas, kur var sevi izlikt ne tikai ar soļiem, bet sevi visu – dejot ar acīm, ar smaidu, ar katru kustību. Tāda ir, piemēram, deja “Kam ir gaiss?” no iepriekšējo svētku repertuāra. Arī “Govju kazaks”, kas patīk bērniem,” skaidro Daiga.
Ne tikai “Cāļus skaita rudenī”
Protams, viņai patīk arī savas dejas – “Cāļus skaita rudenī”, “Čibu – čabu” un “Vilks kalna galā”. Ideja tai dzimusi autobusā, braucot no Rīgas. Radio skanēja “Vilks kalna galā”, un Daiga zināja – tā ir viņas deja, jau “redzēja”, kāda tā būs. “Nevar izstāstīt, kā rodas deja. Tāpat nav iespējams pateikt, kā rodas melodija vai dzeja. Sākumā ir ideja, kas pēc tam “apaug” ar soļiem un dejas zīmējumu,” atklāj Daiga.
Kad viņa strādāja pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte”, tad mazie izdejoja daudz viņas “ideju”. D.Mihelsone secina, ka vēl arvien repertuārā ir arī dejas, ko savulaik dejojusi pati. Tā šāgada svētkos bija “Sudmaliņas” un Ganu polka, tās esot dejojusi arī viņas mamma. “Man liekas, ka mūsdienu jauniešiem labāk patīk dejas ar modernu mūziku. Tiesa, ne visas,” uzskata skolotāja.
Daigai šī būs sestā sezona. Tas nav ilgs periods, bet paveikts ir daudz. Gadu no gada mani dejotāji rajona un novada skatē ir sasnieguši arvien labākus rezultātus. Vadītāja bija gandarīta par abiem vecāko klašu dejotāju kolektīviem, jo tie bija 23.vietā Latvijā, lai gan 7.-9.klašu kolektīviem bija lielāka konkurence. Turklāt jaunieši dejo tikai pusotru sezonu. “Viņi bija sajūsmā, kad pēc koncerta skatītāji jautājuši, no kurienes ir skolēni, kas tik skaisti dejo. Lielās meitenes slavēja par visskaistākajiem brunčiem. Man jau arī patīk,” atzīst Daiga. Dzirdēta arī atziņa, ka Alūksnes dejotāji ir stalti. Tas mūsdienās ir daudz, jo jaunieši staigā uzkumpuši.
Labu kolektīvu pazīst uzreiz
Reizēm vadītāja savus dejotājus sabarot, jo noderot arī “stingra roka”. Turpretim, ja redz, ka bērniem nav noskaņojuma darbam, tad var arī atkāpties no ierastās mēģinājumu kārtības. Ar lielajiem var parunāt par dzīvi, bet mazos var aizraut ar ritmiku. Tad domas no ikdienas un draiskulībām var pievērst dejai.
“Mazajiem katra deja ir jāizspēlē caur rotaļu, lai viņi saprastu, kāpēc jādara tā un ne citādi. Lielajiem vajadzīgs salīdzinājums, lai viņi secinātu, kāpēc jāceļ labā, nevis kreisā kāja vai otrādi,” uzskata Daiga.
Dejotāji ir dažādi. Viens dejo kopš pirmsskolas vecuma, bet cits uz kolektīvu atnāk, kad sasniedzis 16 gadus. Ja grib iemācīties, vadītāja ir gatava strādāt arī pirms vai pēc mēģinājuma.
“Korī dziedātājs var tikai plātīt muti, bet nevienu dejotāju uz skatuves nevar noslēpt. Jau ar pirmajiem soļiem var pateikt, vai kolektīvs ir labs. To parāda stāja, smaids un, protams, dejas solis. Tam jābūt pilnīgi vienādam visiem,” akcentē D.Mihelsone. Latvijas skolu kolektīvu konkurencē tikt pirmajā desmitniekā – tas ir viņas sapnis.
Vieno mērķis un tradīcijas
Protams, vadītājai bez pedagoģijas un psiholoģijas zināšanām neiztikt. Daiga izvirza sev mērķi un strādā, kamēr bērniem ir tāds pats mērķis. Pagaidām viņa nevar pateikt, kāds tas būs šajā sezonā. Nākamajā vasarā gribētos ar vecāko klašu dejotājiem aizbraukt uz ārzemēm. Tas varētu būt labs stimuls visiem. “Kad bijām Slovākijā, secinājām, ka latviešu tautas dejas un tērpi patīk. Dejas ir skaistas,” ir lepna vadītāja. 2004.gada vasarā “Enku – drenku” trīs dienas piedalījās Latvijas dienās šajā valstī. Koncertā dejotāji izturēja vairāk nekā 30 grādu tveici pirms negaisa. Ārzemnieki bija sajūsmā un aicināja viņus uz Kaliforniju.
Katru gadu vecāko klašu dejotāji kolektīvā uzņem jaunos. Tad “fukši” sola nerunāt pretī vadītājai un veic dažādus pārbaudījumus. Daudzās tautiskajās dejās ir valša soļi, tāpēc ballēs puišiem nav problēmu lūgt meitenes uz deju un virpuļot sarīkojumu dejās. Tiesa, iznāk, ka dejošana, kas citiem ir vaļasprieks, Daigai ir darbs. Turklāt izrādās, ka nekam citam neatliek laika. Jā, vasarā pēc Dziesmu svētkiem viņa aizbrauca uz Rīgu pie draugiem.
“Patīkami, ka vecie dejotāji atceras mani, tātad esmu kaut ko labu paveikusi,” secina D.Mihelsone.
