Īsi pirms darba dienas beigām bibliotēkā ienāk sieviete ar lielu somu. Līdz bibliotēkas slēgšanai atlikušas piecas minūtes, bet to jau sapratusi arī viņa pati, jo sarunu uzsāk ar atvainošanos:
– Es ātri.
Veikli izkrāvusi uz galda izlasīto biezo romānu kaudzīti, sieviete sāk pārcilāt citu lasītāju atnestās grāmatas. Jau redzu, ka ar izvēli viņai klājas grūti – no lielās lasāmvielas kaudzes maliņā atlikta tikai viena grāmata. Bet jāatrod vismaz desmit, jo mājās lasāmo gaida trīs lasītāji: vīrs, mamma un pati.
– Visas jau redzētas un pārlasītas, neko jaunu nevaru atrast, -viņa nopūšas un steidzas pie plauktiem.
Kādu laiciņu tur staigājusi un joprojām vairāk par vienu grāmatu neatradusi, viņa kļūst nervoza:
– Es saprotu,- es jūs aizkavēju, bet… Nu nekādi nespēju kaut ko izvēlēties. Viss šķiet vai nu lasīts, vai nelasāms. Varbūt palīdzēsiet?
Pievedu sievieti pie jauno grāmatu plaukta un vienu pēc otras piedāvāju viņai vairākas grāmatas – manuprāt, viegli lasāmas un interesantas.
– Jā, viss jau būtu labi, bet – man šķiet, ka tās visas jau esmu redzējusi… Šo gan paņemšu, – lasītāja piebilst un vēl vienu grāmatu pievieno iepriekš malā atliktajai. – Lai gan – arī tā varbūt ir redzēta…
Piedāvāju vēl kādas grāmatas. Sieviete tās negribīgi pārcilā:
– Visas šķiet tik vienādas, ka vairs pati neatceros – ir lasīta, vai ne.
Tad kaut kur mums aiz muguras, viņas somā, sāk „kladzināt” tālruņa zvans, un no teikumiem, kurus dzirdu, saprotu, ka kāds viņu nepacietīgi gaida ārpusē un aizrāda, ka bibliotēkas darba laiks jau sen kā beidzies.
Pēc šī signāla, daudz nedomādama, sieviete acumirklī savāc kaudzītē visas uz galda izplātās grāmatas un nosaka:
– Lai notiek! Aizies mājās, tad izšķiros, kas lasīts, kas ne.
