Alūksniete Vija (pāri četrdesmit): Tā bija briesmīgākā diena, kad uzzināju, ka man vairs nav darba.
Alūksniete Vija (pāri četrdesmit):
Tā bija briesmīgākā diena, kad uzzināju, ka man vairs nav darba. Uz Nodarbinātības valsts aģentūru gāju kā pēc žēlastības dāvanas. Bez darba biju vairāk nekā pusgadu. Tas nebija pēkšņi, to zināju jau pusgadu iepriekš. Mājās nemitīgi raudāju, skaļi kliedzu. Tomēr cilvēkos man gribējās iet. Nebiju no tām, kas aktīvi meklē darbu. Arī Nodarbinātības valsts aģentūrā nekādu kursu, man piemērotu, tobrīd nebija. Gaidīju nezin ko. Un sagaidīju, man piedāvāja darbu. Tad biju vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Domāju, ka vīrietim jebkurā gadījumā ir vieglāk atrast darbu. Manu optimismu šis dzīves periods nemazināja, kļuvu mazliet piezemētāka. Joprojām esmu dzīvespriecīga. Tomēr domāju, ka otrreiz dzīvē šādu periodu pārdzīvotu vēl grūtāk.
