Šonedēļ liela daļa sabiedrības, bet it īpaši visas iesaistītās personas, gaidīja, kādas būs tiesas lēmums Zolitūdes traģēdijas krimināllietā. Sagaidīja. Un piedzīvoja lielu pārsteigumu, jo garajā apsūdzēto rindā par vainīgu tiesa atzina tikai vienu personu: būvinženieri…
Jāatzīst, ka es arī gaidīju kaut ko citu. Un klausoties tiesnešu skaidrojumu pašu pieņemtajam lēmumam domāju – cik gan daudz līdzību ir ar Alūksnes Torņa ielas 15. daudzdzīvokļu mājā notikušo gāzes eksploziju… Piemēram, abos šajos gadījumos izskanējis, ka izmeklēšana veikta nepilnīgi, ka apsūdzības izvirzītas pret vieniem, bet tiesas blakuslēmumi pieņemti par citiem. Abas šīs lietas – gan Zolitūdes traģēdija, gan Torņa ielas gāzes eksplozija – tika izmeklētas vairākus gadus, lai nonāktu tikai pie šāda rezultāta. Ir skaidrs, ka Zolitūdes krimināllietas gadījumā sekos apelācijas protests, pārsūdzības, kas atkal prasīs ilgu laiku. Bet ko tikmēr darīt Latvijas iedzīvotājiem, kurus šie gadījumi un traģēdijas skar vistiešāk? Ir ļoti sāpīgi dzirdēt vārdus, ka pēc šāda tiesas lēmuma vairs nezini, kam šajā valstī ticēt, ka šāds lēmums ir kā spļāviens sejā. Pretī būtu jāuzdod jautājums – kādēļ Latvijā tik tālu esam nonākuši, ka iedzīvotāji šādi domā? Un rast uz to atbildi, darīt visu iespējamo, lai to novērstu – tūlīt un tagad, lai turpmāk šādu situāciju vairs nav, un lai cilvēki, kuri dzīvo šajā valstī, jutos pasargāti.
2013. gada novembrī, kad notika Zolitūdes traģēdija, manai meitiņai bija tikai 11 mēneši, dēlam seši gadi. Skatoties toreiz televīzijā kadrus no notikuma vietas, redzot cilvēku asaras un nepiepildītās cerības, jo gaidītos mīļos tuviniekus atrada mirušus, dzirdot stāstus par zaudētajām mammām, tētiem, vecmammām, vectēviem, dēliem un meitām, sirds sažņaudzās… Sirds sažņaudzās arī par to, ka viss notika tik pēkšņi un tik ikdienišķā situācijā, ko ik dienu piedzīvojam katrs no mums, jo katrs no mums apmeklē kādu lielveikalu, lai iegādātos produktus vakariņām… Sirds sažņaudzās arī šonedēļ otrdienas vakarā, kad LTV ziņās atkal rādīja šos pašus kadrus… Tagad, pēc sešiem gadiem, lielākajai daļai, kuri ar to nav tieši saistīti, tas viss ir jau aizmirsies, bet 54 bojāgājušo tuvinieki līdz šīs nedēļas otrdienai ticēja kaut kam vairāk, ticēja lielākam taisnīgumam… Ļoti gribas ticēt, ka tāds mirklis tomēr Latvijā pienāks agrāk vai vēlāk, nevis būs tikai mūžīgā ierēdņu taisnošanās par pašu neizdarītajām lietām.
