Ir apritējis gads kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas ir pārāk īss laika posms, lai objektīvi izvērtētu valsts ieguvumus un zaudējumus, tomēr plašsaziņas līdzekļos tas pašlaik ir aktuāls jautājums.
Ir apritējis gads kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas ir pārāk īss laika posms, lai objektīvi izvērtētu valsts ieguvumus un zaudējumus, tomēr plašsaziņas līdzekļos tas pašlaik ir aktuāls jautājums.
Runājot ar rajona cilvēkiem par to, kāds ir viņu vērtējums par pirmo gadu, vairāk gan nākas dzirdēt negatīvas atsauksmes – degvielas cenas palielinājušās, pārtikas produkti kļuvuši dārgāki, dzīves līmenis nav uzlabojies, jaunas darba vietas nav radušās, bet kvalitātes prasības precēm un produkcijai nemitīgi paaugstinās. Ir daudzi, kas uzsver, ka viņu dzīvē nekas nav mainījies šāgada laikā. To, kas godīgi un ar lepnumu atzīst, ka ir ieguvējs, ir maz. Ir prieks par lauksaimniekiem, kam veiksmīgi izdevies piesaistīt Eiropas finansējumu saimniecības attīstīšanai. Ir prieks arī par uzņēmējiem, kam tagad ir vienkāršāk šķērsot valstu robežas, lai nogādātu savu preci ārzemēs. To izjūt arī mūsu puses cilvēki.
Amatpersonas nemitīgi uzsver, ka viens no galvenajiem Latvijas ieguvumiem ir izmaiņas robežas šķērsošanā un tas, ka cilvēkiem nevajag gaidīt rindās, lai šķērsotu to. Cik daudz vienkāršie ierindas cilvēki šo iespēju izmanto? Lai ceļotu – laikam jau maz, ņemot vērā, ka ienākumu līmenis nav mainījies. Ne velti esam nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā…
Nesen lasīju mūziķa Kaspara Dimitera rakstu, kur viņš ironizē par Eiropas Savienību, ka virs normas saražotos cukura krājumus latviešiem liek iznīcināt, bet tā vietā tos varot pārkausēt cukurgailīšos un uzdāvināt bērniem, piemēram, bērnunamos. Viņš izrāda nepatiku arī par to, ka uz tautas nabadzības rēķina ir iedzīvojušies 500 miljonāri, kuru vienaldzība ir nesatricināma un kuriem neinteresē, kā dzīvo pārējie cilvēki. Tomēr jāatceras, ka ir apstākļi, ko varam ietekmēt tikai paši, nevis Eiropas Savienība. Mums pašiem ir jāgādā par to, lai Latvijas sabiedrībā neveidotos bagāto un nabago noslāņošanās. Jautājums tikai – kā, ja daļai sabiedrības godaprāta jūtas ir aizmirsušās…
Cerams, ka pēc desmit gadiem ieguvumus un zaudējumus, pārejot no vienas savienības otrā, varēsim izvērtēt objektīvāk. Un ir tomēr cerība, ka ieguvumu būs vairāk. Gribas ticēt, ka turpmākajos gados valdības galvenais uzdevums patiesi būs vispārējas labklājības celšana un Latvijas veidošana par konkurētspējīgu, augsti attīstītu valsti, kur labklājībā varētu dzīvot ikviens. Latviešus nereti dēvē par čīkstētāju tautu, kas tikai sūrojoties par to, cik pašiem ir slikti. Nevar arī noliegt, ka latviešu gribasspēks var ļoti daudz ko pārciest un sagaidīt labākus laikus.
