Baltas domas domājot, sirdī sev tu gaismu nesi.
Baltas domas domājot,
Sirdī sev tu gaismu nesi.
Un, šo dzīvi staigājot,
Ceļvedis tu pats sev esi.
Ja nemaldīsies dzīves krastā,
Tad vieglāks nesams kļūs pat krusts,
Arī tad, kad gadu nasta
Un nogurums tiek justs.
Aiz kalniem bērnu dienas
Un jaunība tām klāt,
Bet sirdī atceroties
Tās gribas sveicināt.
Ir jākāpj gadu kalnā
Un jāskatās būs atpakaļ:
– Cik gadu nosaluši salnā,
Vai pārvērtušies sidrabā?
Tik paliek atmiņas…
Bet gadi tālāk skrien.
Un dzīves saulrietu
Ar varavīksni sien.
Sapņi
Kad krēslas spārni aklos logos
Savu tumsas segu auž,
Sapņu domas, smalkos
pavedienos,
Negaidīti ciemos brauc.
Sapnis nāk un sapnis steidzas,
Liekas, ka nekad tas neizbeidzas –
Jaunā gaismā, krāsā, formā
Liesmo, deg un piepildās.
Arī tad, kad uguntiņa
Dzīves dārzā dziest.
Sapnis vēlreiz atlaižas,
Tad projām steidz un atvadās…
Lūgsnas melodijai plūstot,
Lēni atskan vakarzvans.
Dzīves baltam sapnim irstot,
Debesīs aust gaismas stars.
