Iespējams, tā ir nejaušība. Tomēr man šķiet, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši. Tas nozīmē, ka Gaujienā aizraušanos ar fotografēšanu nosaka kāda likumsakarība. Varbūt tai pirmsākums meklējams 20.gadsimta sākumā, kad te izcilas fotogrāfijas radīja Jānis Egle. Tagad ir cits laiks un cita fototehnika, bet vēlme redzēt, parādīt neparasto un skaisto, mirkļa emociju neatkārtojamību nezūd. Tā tikai aug un izplatās.
Gūst pirmos panākumus
“Biju iepriekš fotografējusi, bet sapratu, ka ir jāmācās. Kad nopirku jaunu fotoaparātu, radās ideja organizēt fotokursus. Tieši tad uz dzīvi Gaujienā bija pārcēlies Ainars Gaidis, grafiskā dizaina un fotomākslinieks. Kopā ar 10 cilvēkiem joprojām izzinām un apgūstam fotografēšanas noslēpumus. Nu jau vairākus gadus tiekamies un kopā priecājamies, ka mums ir atvērušās acis un redzam, cik daudz skaista un neparasta ir dabā un visapkārt,” stāsta Gaujienas pagasta pārvaldes vadītāja Inese Lukjanoviča. Maija beigās katrs parādīs, kā izdevies safotografēt “Plauksmes dullumu”.
Pirmajā kopējā fotoizstādē 2009.gadā bija tikai dažas Ineses fotogrāfijas, bet nākamajā gan viņas, gan citu iemūžināto mirkļu bija jau krietni vairāk. Turklāt tika izdots pirmais kalendārs ar pašu fotogrāfijām. Arī šogad ir izdots kalendārs “Gaujiena – mana paradīze”, kurā redzami skaistāko ainavu foto, ko papildina esejas un dzejoļi. “Pagaidām mūsu lielākais sasniegums ir fotoalbums “Gaujiena gadalaikos”, kuram iesniedzām savus darbus. Tajā ir vairāk nekā 30 manas fotogrāfijas. Ne velti Ainars uzsver, ka jūtama mana izaugsme. Bet noteikti prieks ir par visiem, kuri caur objektīva aci tagad uz pasauli skatās pavisam citādāk,” vērtē I.Lukjanoviča.
Prot atrast īsto brīdi
Inese uzsver, ka rītos un vakaros ir vislabākais apgaismojums “skaistai bildei”. Taču krāsas, kompozīcija un noskaņa ir vajadzīga katrā fotogrāfijā. Kad sākumā viņas fotogrāfijas vērtēja skeptiski, I.Lukjanoviča neapvainojās. Tas drīzāk bija stimuls vēlmei augt. Tagad par Ineses iemūžinātajiem fotomirkļiem un to raisītajām emocijām ir prieks arī LNT laika ziņu skatītājiem, kam tās nereti tiek demonstrētas. “Televīzijā bija tāda fotogrāfija, kurā redzama pirtiņa un suns uz rozā debesu fona. Man tā noskaņa lika sajust pavasara gaidas, kad tūlīt notiks kaut kas neparasts, tāpēc to nosūtīju arī televīzijai,” skaidro Inese. Īpaša bija arī fotogrāfija, kurā noziedējušas pienenes “parašuti” tuvplānā pārsteidz ar neparastu redzējumu. I.Lukjanoviča ir pārsteigta, ka televīzijā ir parādītas visas viņas sūtītās fotogrāfijas. “Arī mans vīrs sācis ievērot neparasto un skaisto. Kad kaut kur braucam, viņš saka tu redzēji, es apstāšos un nofotografē! Kad braucām no referenduma, bija ļoti skaisti sarmoti koki. Tapa bildes, kuras krāju nākamā gada kalendāram,” atklāj I.Lukjanoviča. Viņa rāda fotogŗāfiju ar pirtiņu, kurai katru dienu garām brauc daudzi cilvēki, to neievērojot. Fotogrāfijā viņi neatpazīst necilo būvi, kas “īstajā brīdī un īstajā gaismā” izskatās pavisam citādi. I.Lukjanoviča secina, ka prasmi ieraudzīt skaisto un neparasto var attīstīt.
Saņem labas atsauksmes
Pa savas mājas logu Inesei paveras skats uz Ziemeļgaujas ieleju, kur upes krastos ir vairāki desmiti hektāri ganību. “Eju pļavā gan rītos, gan vakaros, jo tur var ieraudzīt zirnekļtīklus, kad ir rasa, kā plaukst ziedi, kā pļavas pamazām pārvēršas. Sevišķi skaisti ir miglainie rīti,” jūsmo I.Lukjanoviča. Ar velosipēdu braucot uz darbu, viņa nevar pabraukt garām ziedošiem pūpoliem, ko miglainajā rītā apspīd pirmie saules stari. Ja var kaut ko tādu nofotografēt un tas pēc tam patīk arī citiem, tad ir gandarījums. Inese rāda zirnekļa tīklu ar rasas pērlēm, pie smilgas skarām piekļāvušos tauriņus ar samirkušiem spārniem, pļavu orhidejas, bērzus īpašā apgaismojumā un vēl, un vēl… Viņa cenšas izmantot visas iespējas, ko piedāvā mūsdienu fototehnika. Tiesa, pie katra fotoaparāta ir jāpierod. Vajadzīgs laiks, lai ar to sadraudzētos. “Man ir firmas “Panasonic” “Lumix” fotoaparāts. Tas somā ir visur līdzi. Protams, varētu nopirkt labāku, bet šaubos, vai tas ir vajadzīgs,” spriež viņa. Noķerot mirkli, pat defektu var pārvērst efektā. “Gar manu māju ir zemes ceļš, pa kuru brauca baļķvedējs, saceļot putekļu mākoni. Taču fotogrāfijā ar nenopļauto ceļmalu putekļu mākonis izskatās kā migla, jo saules stari krīt slīpi. Tagad varu simtām reižu iet turpat, bet nevarēšu nofotografēt neko tamlīdzīgu,” skaidro Inese. Ar humoru viņa atceras, ka gandrīz čībās izskrējusi no mājas, kad aukstā ziemas rītā pirms saules lēkta bija migla, un sastapās ar citu fotografēšanas entuziasti Ilvu Harkinu, kura dzīvo turpat kaimiņos. Abas dabūja skaistas fotogrāfijas, katra ar savu stāstu. I.Lukjanoviča secina, ka arī tiem, kuri skatās fotogrāfijas, rodas līdzīgas emocijas un izjūtas. “Šāgada kalendāru aizsūtīju radiem un draugiem. Viņi bija sajūsmināti, jo sevišķi gaujienieši, kas tagad dzīvo citur, pat raud no aizkustinājuma un saka: “Paldies!” Viņi sajūt smaržas un atceras, kādas bija sajūtas, kad gāja pa Gaujienas takām,” atzīst fotogrāfiju autore. Daudz labu atsauksmju tiek saņemts arī no svešiem cilvēkiem, kuri fotogrāfijas ierauga “draugiem.lv” vai televīzijā.
