Indzera ezeram un tā trim salām ir savs valdzinājums, kas saistījis cilvēkus gan sendienās, gan mūsdienās. Dabas liegums “Indzera ezera salas” Alsviķu pagastā ir trešā vecākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, kam šogad aprit 85.gadskārta. Leģendas vēsta, ka ezera ūdens ir ārstniecisks un tajā savulaik regulāri peldēties devusies mācītāja Ernsta Glika audžumeita Marta Skavronska… Kādreiz Indzera ezera krastā bijis pat ciems, kas kara laikā nopostīts. Cik daudz mēs patiesībā zinām par šo vietu? – to noskaidrot rosināja Dabas aizsardzības pārvalde, ezera pussalā rīkojot īpašu pasākumu.
Valsts vides inspektore Rūta Zepa norāda, ka teritorija pirms 85 gadiem izveidota, lai aizsargātu trīs ar mežiem klātās ezera salas – Liepu (3,1 ha), Strazdu (2,6 ha) un Cepurītes (0,6 ha). Pusi salu teritorijas klāj bagātīgi egļu meži, Cepurītes salā ir arī baltalkšņu meži. “Vietējiem iedzīvotājiem ir, ar ko lepoties. Indzera lielākā vērtība ir trīs salas, kur ir vecie egļu meži, aug aizsargājamie augi apdzira un gada staipeknis. Liegumā atradām ļoti senu putnu būri – uzskatām, ka tas saglabājies vēl kopš Ulmaņlaikiem, jo ir grebts kokā. Tie ir meža pūču būri, bet parasti tajos dzīvo gaigalas,” stāsta R.Zepa. Viņa atzīst, ka pirms pasākuma inspektori dabas liegumā savāca atkritumus, kuru esot bijis “vesels lērums”, jo izgāzti apzināti. Vides inspektors Jānis Pērle norāda, ka visas salas tika iezīmētas ar robežzīmēm – ozollapiņām, lai uzsvērtu, ka tas ir dabas liegums. Indzera ezera pussalā atklāja arī nelielu informatīvu plāksni par šo dabas liegumu. Pasākumā bija iespēja laivās apbraukt visas ezera salas, vērot mikroskopos, kas mīt ezerā. Ar lielu interesi pasākumu apmeklēja Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte Vija Kreile, kura pirms 30 gadiem rakstīja diplomdarbu par Indzera ezera salu floru. Tagad viņa atkal apbraukāja visas salas, secinot, ka sugu skaits ir samazinājies. “Toreiz uzskaitīju visus augus, kas salās aug, veidojot sugu sarakstu. Pēc tam ar skaitļojamām mašīnām veidoju augu sugu izplatības kartes. Toreiz salās konstatēju 151 augu sugu, tas ir daudz, bet tagad to skaits ir samazinājies, jo, piemēram, Strazdu salā ir mežs, bet pamežā augt ne visiem augiem patīk.Salās aug dižas egles, liepas. Ezera salas ir izolēta vide, kur viss attīstās bez cilvēka klātbūtnes – neskartā daba ir šo salu burvība,” saka V.Kreile.
Ir ievērojama svētvieta
Par Alsviķu pagasta kultūrvēstures liecībām vislabāk zināja pastāstīt kultūrvēsturnieks mag.paed. Jānis Polis. Viņš kategoriski noliedza agrīnu slāvu un ugru kultūru klātbūtni Alsviķu pusē.
“Indzera vienīgās iztekas apkārtnē ir Uranažu mājās. Pētot sanskrita valodu, mēs varam nojaust, kāda bija mūsu senču valoda pirms daudziem gadu tūkstošiem. Šajā gadījumā “ur” nozīmē sentēvi, “na” ir noliegums, bet “aijos” ir dzīve. Papētot, kā vietvārdi ir ierakstīti zviedru kadastra grāmatās, redzam, kāda bija senbaltu valoda un ko tagad ar šiem vārdiem izprotam. Diemžēl Indzera vārdam skaidrojumu senbaltu valodā atradis neesmu, bet ir saskatāmas zināmas paralēles ar Ineša ezeru. Nav arī skaidrojuma Racupītei, bet ir skaidrojums Indzera iztekas pietekai Umarai. Arī šis vārds ir tūkstošgadīgs – arābiem Umara pat bija valdnieks,” stāsta J.Polis. Viņš norāda, ka vissenākā Alsviķu puses muiža savulaik atradās tagadējā Indzera pussalā. 1464.gadā toreizējais Livonijas ordeņa mestrs piešķīra zemes gabaliņu Ludekem Švarthofam, vēlāk šeit izveidojās muiža. Cilvēki šo vietu sāka apdzīvot vismaz pirms aptuveni 6000 gadiem. “Blakus Indzerim esošā Cerkazu apkārtne ir ļoti ievērojama svētvieta, kas iesniedzas arī Annas un Kalncempju pagastos. Šo pagastu sadures punktā Indzera iztekas Paparzītes krastā ir Velna raga akmens, netālu ir arī Cerkazu un Asaru senkapi. Indzera pussala kā šaura mēlīte iesniedzas ezerā – līdzīga pussaliņa ir arī Ineša ezerā. Šajā pussalā ir drupas, kurām blakus ir skaidri samanāms svētkalna enerģētiskais centrs – tāpat kā Ineša ezerā. Alsviķu muižas baronesei savulaik Indzera pussalā bija vasaras māja,” saka J.Polis. Viņš uzsver, ka Alsviķu pusē ir ļoti bagāta kultūrvēsture – savulaik tur bijušas apmēram 15 muižas, iespējams, pat vēl vairāk, kā arī 13 valsts līmeņa oficiāli senkapi. Alsviķu teritorijā atradās arī Atzeles seno ceļu krustojums.
Indzers – kā Grāla kauss
Pēc publikācijas avīzē par gaidāmo Indzera lieguma jubilejas pasākumu “Alūksnes Ziņu” redakcija saņēma alūksniešu parakstītu vēstuli, kur izklāstītas vairākas leģendas par Indzera ezeru. Piemēram, ka ezera ūdenim un videi ir ārstnieciskas īpašības un ka jau Ernsta Glika audžumeita Marta Skavronska, vēlāk Katrīna I, katru gadu peldējusies un atpūtusies pie Indzera, jo uzskatījusi, ka ezers tai dod jaunību un skaistumu. “Indzera ezers, pēc mācītāja E.Glika secinājumiem, ir tā saucamais Grāla kauss – mūžīgas dzīves un veselības avots. Ezeram tiešām ir kausa forma, pēc teikas kausā jābūt trīs zaļām olīvām – tās ir ezera trīs salas,” teikts vēstulē. Ezers un tā apkārtne esot seno tautu svētvieta, saglabājušies senie upurakmeņi. Ezera krastā savulaik esot bijusi ozolkoka pils, ko franči 1812.gadā nodedzinājuši – pili esot apmeklējis pat imperators Napoleons! Šos apgalvojumus lūdzām komentēt kultūrvēsturniekam J.Polim, kurš smaidot atzīst – tūristu uzņemšanai šīs leģendas der, bet ar vēstures faktiem tām esot ļoti maz saistības. “Nav ne mazāko ziņu, ka Pēteris I kaut reizi bijis Alūksnē, tādēļ nav patiesa arī leģenda, ka Pēteris I pļaviņā Alūksnes ezera krastā, kur tagad ir “Jaunsētas”, būtu Martiņai puķītes lasījis un sēdēdams uz akmens, zābakus viksējis! Ir vienīgi ziņas par to, ka Pēteris I ir šķērsojis Alūksnes rajona teritoriju, bet pie Gaujienas. Savukārt franči 1812.gadā uz Latvijas zemes tā arī neuzkāpa, tādēļ Napoleons šeit nekādi nav bijis,” viņš saka. J.Polis apstiprina vien to, ka Indzerī savulaik bijusi svētvieta, upurakmeņi un akmeņu krāvumi, un to, ka šīs apkārtnes minerālūdeņi ir ļoti vērtīgi, jo tiem ir maz kaļķu un dzelzs piejaukuma.
Agrāk bija pat Indzera ciems
Alūksnietei Ilgai Moisejevai ir savs, mūžam neaizmirstams stāsts par Indzera ezeru, jo tur pārdzīvotais sāpēs vienmēr. Sirmajai kundzei ir jau 83 gadu, bet joprojām atmiņā ir laimīgā bērnība pie Indzera un kara laika posts, dzimtās zemes atņemšana un izsūtīšana uz Sibīriju. Viņa stāsta, ka Latvijas laikā bija pat Indzera ciems ezera krastos uz Alūksnes pilsētas pusi, kur atradās piecas lielas latviešu zemnieku saimniecības. “Pirmā māja pašā ezermalā bija Lazdiņiem – tagadējā Alsviķu pagastā, bet toreiz tas bija Alūksnes pagasts. Otrā bija Kalniņu māja – tēvs bija policists, audzināja četrus bērnus. Tad bija Līviņu māja un turpat netālu – mūsu, Volšteinu māja. Tēvam un mātei bijām pieci bērni, vecāki apsaimniekoja 42 hektārus zemes, kas stiepās pat līdz Konilām, sūrā darbā nopelnītas un iegādātas dažādas tehnikas vienības. Pēdējā bija Kabucu māja, kur arī auga četri bērni. Visiem bija uzceltas jaunas ēkas, mani vecāki uzbūvēja 1938.gadā. Katrā mājā bija pa četriem pieciem bērniem, visi apstrādāja zemi, kā mans tēvs teica: visai Alūksnei maizes pietiktu, ko mūsu ciems saražo! Katrs ežmalītis bija nopļauts, krūmi nekur neauga. Ezera krasts bija ļoti skaists, zivju krājumi – bagātīgi. Kad auslēji nārstoja, viss ezers sudrabā laistījās!” atminas I.Moisejeva.
Sākoties Otrajam Pasaules karam, ģimene nokļuva Kurzemē. “Bija doma braukt uz ārzemēm, bet mamma ļoti negribēja, un tā palikām pie Brocēniem – tur bijām, kamēr plosījās karš. Pēc tam atgriezāmies pie Indzera – karš mūsu mājām nebija ne skrambiņas nodarījis! Bet mūs padzina no „Indzeriem” – mēs esot kulaki, zemi noņēma, jo mājās tika ievietota Daugavpils mazgadīgo patversme. Mums dzīvesvietu ierādīja netālajās “Dzintrās” un atvēlēja 8 hektārus zemes, tur nodzīvojām divus gadus, smagus darbus strādājām, līdz 1949.gada 25.martā mūs izsūtīja uz Sibīriju, tēvs un māte bija aizsargi… Tēvs izsūtījumā mira ar infarktu – pēdējā gadā pirms atgriešanās Dzimtenē. Bet tikmēr krievi pie Indzera mūsu saimniecības izpostīja – dedzināja, laupīja. Kad 1957.gadā atbraucām no izsūtījuma, mājās mūs nelaida, lai gan mūsu māja vēl bija saglabājusies – bijām spiesti braukt dzīvot uz Ziemeriem, pēc gada apprecējos ar mežsargu. Kad pienāca brīvlaišana un zemi Indzera krastā varēja atgūt, atteicāmies, jo ko mēs tur darītu – viss izpostīts! Toreiz Indzera ciemā bija tik daudz bērnu, bet tagad – tukša vieta, meži izzagti, tik meža cūkas dzīvo… Tur ir džungļi, nevis neskarta daba!” asarām acīs saka I.Moisejeva.
Agrāk I.Moisejeva mēdza aizbraukt līdz Indzerim un pastaigāt pa dzimtajām takām – sveicienus gan vairs māja tikai divas ābeles… Pēdējo sešu gadu laikā tur vairs nav bijusi, jo nevar arī vairs piekļūt. “Saglabājies bija arī pagrabs, bet to padomju varas gados ar traktoru gribēja nolīdzināt, bet īsti neizdevās – tagad gan arī pagrabs ir iebrucis,” viņa skumji nosaka.
