Atkal tuvojas Valentīna diena – visu mīlētāju un mīlestības svētki.
Atkal tuvojas Valentīna diena – visu mīlētāju un mīlestības svētki. Tas ir laiks, kad cenšamies iepriecināt savus mīļos. Visbiežāk “otrās pusītes”, protams, neaizmirstam arī draugus, kolēģus, paziņas.
Viss šajos svētkos atgādina par mīlestību – daudzveidīgās sirsniņas, apsveikuma kartītes, suvenīri un arī vārdi, ko sakām. Tieši par mīļajiem vārdiem jādomā vairāk. Cik patiesi esam, tos runājot? Kāda ir mūsu attieksme pret vārdiem? Diemžēl mūsu sabiedrībā par vārdu izvēli domā maz. Tāpat savu nozīmi ikdienā zaudējusi mīlestība. Tā ir kļuvusi par nolietotu izkārtni, arvien mazāk var sastapt patiesas mīlestības piemērus. Veidojot attiecības, jāatceras, ka pret partneri jābūt cieņai kā pret personību, tas bieži vien tiek aizmirts. Jā, bieži sakām: “Es tevi mīlu”, tomēr iznāk tā, ka mīlam nevis partneri kā personību, bet īpašību.
Grūti ir novilkt sirdī robežu, kur ir patiesas jūtas, kur tās ir tikai šķietamas, drīzāk iekāre. Bieži tās ir eksperiments, ja nav, kā cerēts, tad pavirši uzsāktās attiecības pārtrūkst, nerēķinoties ar otra cilvēka jūtām. Attiecības nevar būt ilgstošas un patiesas bez savstarpējas sapratnes. Ētikas skatījumā mīlestība ir intīmas un dziļas jūtas, īpašs apziņas, dvēseles stāvoklis un darbības veids. Bez mīlestības nenotiek personības morālā veidošanās, attīstība. “Bet tas, ka tu nemīli, nenozīmē, ka tevī nav mīlestības, – tas nozīmē tikai, ka tevī ir kaut kas tāds, kas traucē mīlēt. …Tava dvēsele ir mīlestības pilna, bet šī mīlestība nevar atklāties, jo tavi grēki nedod tai ceļu. Atbrīvo dvēseli no tā, kas to ir piesārņojis” raksta Ļ.Tolstojs Tieksme mīlēt ir pati būtiskākā cilvēka pozitīvo, darbību apliecinošo dziņu izpausme,” darbā “Māksla mīlēt” norāda Ē.Fromms. Taču ja mīlestību uztver tikai kā spēlēšanos smilšu kastē, no kuras jebkurā laikā var izkāpt un sameklēt citu, interesantāku rotaļbiedru, nav jābrīnās par lielo šķirto laulību skaitu Latvijā. Ja attiecības veidojam tik vieglprātīgi, tad tās var upurēt citu nodarbju labad, piemēram, karjeras dēļ, jo šķirt laulību mūsdienās nav nekādu problēmu, pat ja tā slēgta baznīcā, dodot solījumu Dievam.
Bet kā tad ir ar labajiem vārdiem ikdienā? Cik bieži veltām apvainojumus citiem? Tā jau ir norma, rupjības lietojam tikpat bieži kā maizi ēdam. Ir dzirdēts, ka pat pie galda netiek ievērotas ētiskās normas. Tas liecina par zemo kultūru savstarpējā saziņā. Cik normāli ir tas, ka tīnis vecākiem saka: “Jūs, gatavie stulbeņi!” Pat tad, ja tā nav domāts, šie vārdi aizskar. Arī vecāki nav bez grēka. Māte kliedz: “Velcies ātrāk!”, ko bērns no tā var mācīties? Tie ir maigākie vārdi, kurus nākas dzirdēt uz ielas. Dažādus ne visai patīkamus epitetus viens otram velta dzīvesbiedri. Cik vieglprātīgi vārdi, tik vieglprātīgi arī darbi, pat ja kādu mīlam. Ļaunums tiek nodarīts ne tikai apkārtējiem, bet arī sev, savai dvēselei, morālajai stājai, ticībai. Nejūtoties atbildīgi par citiem cilvēkiem, mēs ignorējam arī Dievu, kura autoritāte krietni pārsniedz mūsu sirdsapziņu.
Valentīna diena patiesi ir jauks notikums, kad ir iespēja apliecināt savas jūtas. Hēgelis apgalvo: “Īstas mīlestības būtība ir atteikšanās pašam no sevis, sevis aizmiršana otrā personībā un tomēr šajā iziršanā un aizmirstībā pirmām kārtām pašam atrašana un valdīšana pār sevi.” Arī Ļ.Tolstojs uzskata, ka īstena mīlestība pastāv tikai tad, ja priekšroka dota otram cilvēkam un mīlestība izaug no atsacīšanās, no ziedošanās. To nevar pārvietot uz nākotni, kad būs labāki apstākļi, nosacījumi (piemēram, materiālie): mīlestība ir vai nu “šeit un tagad”, un visa uzreiz (pusmīlestības nav), vai arī tās nav vispār. “Mīlestības nākotnē nemēdz būt. Darbība ir vienīgi tagadnē. Cilvēkam, kas nepauž mīlestību tagadnē, nav mīlestības.”
Kādēļ jāgaida svētki? Katru dienu var pārvērst par svētkiem, apliecinot patiesās jūtas, nevis iekāri un šķietamību, sniegt un saņemt mīlestību no cilvēkiem un Dieva.
