Arvien biežāk nākas dzirdēt, ka palielinās to cilvēku skaits, kas darba meklējumos dodas prom no Latvijas, uz tuvākām un tālākām ārzemēm.
Arvien biežāk nākas dzirdēt, ka palielinās to cilvēku skaits, kas darba meklējumos dodas prom no Latvijas, uz tuvākām un tālākām ārzemēm.
Vienmēr būs cilvēki, kas šādu rīcību nosodīs un teiks, kā var atstāt ģimeni, mājas, dzimteni un doties pretī nezināmām tālēm, svešiem ļaudīm, citai, varbūt nemaz tik spožai dzīvei. Vai nauda ir tā vērta? Ik dienu taču nākas dzirdēt un lasīt dažādus biedējošus stāstus par braucieniem, kas beidzas ne visai laimīgi, par to, kā firmas, kas sola iekārtot darbā, apkrāpj un atstāj darba meklētājus bez darba vai vēl ļaunāk – pārvērš šo cilvēku dzīvi ellē, padarot viņus par cilvēktirdzniecības upuriem. Tomēr vai kādam ir ļauts nosodīt cilvēku, kurš, izmisuma vadīts, atstāj dzimteni, cerēdams, ka citā zemē viņam izdosies nopelnīt naudu, lai varētu nodrošināt iztikas līdzekļus ģimenei vai nopelnīt naudu kādam sen kārotam sapnim, kura realizēšana, dzīvojot šeit – Latvijā, būtu jāatliek uz nezināmu laiku, iespējams, pat uz visiem laikiem? Mēs katrs izvēlamies savu ceļu, pa kuru iet, kā dzīvot, kā pelnīt iztiku. Ikvienam dzīve sagādā dažādus pārsteigumus un uzliek visnegaidītākos pārbaudījumus, diez vai cilvēki, kas aizbrauc prom, ir ļoti laimīgi un var dzīvot, cepuri kuldami, aizmirstot, ko nozīmē raizes par ikdienišķām nedienām.
No cilvēkiem, kas ir bijuši kādā “laimes zemē”, esmu dzirdējusi, ka sākums ir ļoti grūts. Daudzus, aizbraucot prom no mājām, moka depresija un neizsakāmas ilgas pēc dzimtenes, mīļajiem cilvēkiem, draugiem un paziņām. Ar laiku, protams, cilvēks samierinās ar visu, arī ar to, ka apkārt ir tikai svešā mēlē runājoši cilvēki, kas bieži vien uz tevi skatās nevis kā uz līdzīgu cilvēku, bet kā uz melnstrādnieku, kas gatavs darīt jebko, lai tikai viņam maksā. Pēc mēneša vai diviem rodas sajūta, ka esi iejuties, tomēr mirklis, kad varēs doties atpakaļ, tiek gaidīts ar vislielāko nepacietību. Kāds latvietis, kurš savulaik strādājis ārzemēs, stāstīja, ka viņš kalendārā nosvītroja katru svešumā nodzīvoto nedēļu, skaitot dienas, kas atlikušas līdz aizbraukšanai.
Vilinājums sapelnīt milzu naudu un dzīvot zaļi ir liels, tomēr mūsu tautiešus tur, svešumā, ne reizi vien pārņem skumjas. Kad latvietim, kurš dzīvo ārzemēs jautāja, kā tev trūkst, viņš atbildēja – šeit ir labi, viss “iet kā pa sviestu”, bet pietrūkst Baltijas jūras, priežu smaržas. Lai gan mūsdienās ir iespēja ar mājiniekiem kontaktēties virtuālajā pasaulē, tas nekad neaizstās īstas tikšanās ar draugiem un mīļajiem cilvēkiem. Kāds latvietis ārzemēs teica: “Latvijas debesis ir zilākas, mākoņi baltāki, zāle zaļāka, bites lielākas un medus saldāks”. Viņam ir taisnība, bet to pa īstam apzinās tikai tie, kas aizbrauc prom..
