Uz ļoti saslavētām filmām (tāpat ir ar grāmatām) ir ļoti grūti aiziet, jo vienmēr ir bažas, ka uzstādītās ekspektācijas nesakritīs ar saņemtajām. Arī par jauno, dikti izreklamēto latviešu filmu “Dvēseļu putenis” mēs zinājām pārāk daudz, pirms to bijām redzējuši, tādēļ ar zināmām bažām devos uz seansu, jo negribējās vilties. Nekad tomēr neatmetu cerību, ka latviešu kino jaunākajā vēsturē beidzot taps kāda filma, par kuru nebūs kauns, nebūs žēl kinolentei iztērēto līdzekļu, un tā šķitīs tikpat tuva un saprotama kā mūsu leģendārā režisora Jāņa Streiča meistardarbi.
Šoreiz bažām nebija pamata. Filmas veidotāji pratuši uzburt tik ļoti reālistisku klātesamības sajūtu, ka es sajutos gluži kā ierakumos, izdzīvojot emociju kontrastu kopā ar jauniņo strēlnieku Arturu Vanagu. Un tas nebija tikai izmantoto kara specefektu dēļ. Tas bija izcils operatora Valda Celmiņa darbs, kurš, starp citu, veidojis arī raidījuma “Adreses” kadrējumu, nesamākslotā aktierspēle un visam pāri izcilā jaunā režisora Dzintara Dreiberga prasme kaut ko radīt īstajā laikā un vietā.
Kad gāju uz filmas seansu, kolēģe Dace pa jokam teica: nu, tad jau padod ziņu, vai raudāji. Mani parasti grūti saraudināt, ja vien necieš dzīvnieki, tādēļ arī uz šo filmu kabatlakatiņus līdzi neņēmu. Bet, izrādījās, ka asaras “sakāpa” ne jau baisākajās kara ainās, bet jau pirmajos, idilliskajos kadros, kur Artura mamma rīta saules gaismā bužina savam dēlam matus. “Sakāpa”, acīmredzot zemapziņā jau saprotot, kāds kontrasts sekos… Jo emocionālākais, kas šajā filmā bija jāpiedzīvo man, un droši vien arī citām mammām, kurām bērni iesaucamajā vecumā, bija sevis nolikšana to māšu vietā, kurām tolaik bija ar parakstu jāapliecina atļauja savu bērnu sūtīt zem lodēm.
Tāpēc, atnākot mājās, prieks par nule atbraukušo studentu, sveiku un veselu, bija divtik liels, kaut viņš tā arī nesaprata, kas mātei lēcies, ka tā viņu pēkšņi apskauj un bučo. Jo viņš var neiet karā, bet dzīvot, mācīties, strādāt brīvā Latvijā. Latvijā, kuru brīvības cīņās dibinājuši arī viņa vienaudži.
Jā, filma tomēr ir māksla, to droši vien nevajadzētu uztvert kā precīzu vēsturisku patiesību, mani intervijā brīdināja aktieris Raimonds Celms, un viņam ir taisnība. Bet kas tad mākslai jādara? Jārada spēcīgas emocijas. Un “Dvēseļu putenim” izdevās tās radīt. Vismaz es noticēju.
