Kāds ir teicis, ka dzīvei nav jēgas. Bet vai tā tiešām ir? Es vienkārši nevaru nepastāstīt…
Kāds ir teicis, ka dzīvei nav jēgas. Bet vai tā tiešām ir? Es vienkārši nevaru nepastāstīt…
Par daudz šajā dzīvē ir stāstāmā. Vai visu var izrunāt? Tik daudziem ir nācies vilties iecerēs, cilvēkos, pat pašā dzīvē. Ikvienam ir nācies ar to samierināties. Katram ir dota otra iespēja. Un tomēr, ja arī otra nav izmantota, tad tiek piedāvāta trešā, ceturtā un pat piektā. Mums pašiem ir jāizlemj – to pieņemt vai piedāvāt citam.
Es nevaru nepastāstīt, cik sauleslēkti ir debešķīgi koši, kā svaigais lauku gaiss iedvesmo cilvēku, tikko pļauta siena smarža māk atrast īstos cilvēkus, atrast tādus, kuri ieelpo šo smaržu un jūtas laimīgi par to, kas viņiem pieder – zeme un pļavas. Viss pieder cilvēkam, kurš prot dāvanu ievērot un saudzēt. Ir tik daudz saprotama, pie tā jau sen ir pierasts, par to jau sen aizmirsts. Bet tas nenozīmē, ka tas neeksistē. Tieši pretēji, tas mēģina sev piesaistīt arvien spēcīgāk. Mums jāmācās ievērot un saskatīt. Jāmācās no dzīves paņemt labāko, to, kas dvēselei tuvs, to, kā pietrūkst visvairāk.
Es nevaru nepastāstīt, ka dzīve nesastāv tikai no laimīgiem brīžiem. Dzīve nav rožu dārzs bez ērkšķiem, tomēr nav vērts skumt. Ir tik daudz ciešanu, nesaprašanās un naida. Cilvēka labā dvēsele pakrīt, nevarot visu smagumu noturēt. Sirds pamirst no aizdomām un neiecietības. Kā gan visu varētu padarīt maigāku un saudzīgāku? Ir nežēlīgi grūti ciešot piedot. Bet varbūt tas ir tā vērts?
Es nevaru nepastāstīt, cik tomēr augstu ir jākāpj, lai sasniegtu sauli un zvaigznes, lai pieskartos Mēnesim un pastaigātos pa Piena ceļu. Cik tomēr augstu ir jākāpj, lai ieietu pa paradīzes vārtiem. Cik skaļi pie tiem ir jāklauvē, lai kāds tevi sadzirdētu, cik mierīgi ir jāstāv, lai tevi ielaistu iekšā. Es tomēr nevaru nepastāstīt, cik viegli ir nogrimt bezdibenī, cik viegli sasveicināties ar pazemes iemītniekiem, kuri to vien gaida, kad tu beidzot kļūdīsies, kāpjot augšup. Viens lieks vai neprecīzs solis tevi atsviež atpakaļ tur, kur reiz iesākts. Vai tas maz ir iespējams? Nav… Bet tādēļ nav vērts skumt.
Es nevaru nepastāstīt, cik jauki ir palīst zem siltas segas ziemas vakarā. Jauki ir pavasarī ieraudzīt pirmo dzelteno taureni vai pasmaržot pirmo ceriņu ziedus. Cik tomēr grūti un skumji ir pavadīt mīļu cilvēku tajā saulē. Cik ļoti sāpīgi ir izdzīvot pirmo mīlestību. Cik sāpīgi ir redzēt kādu mirstam. Kāpēc dzīve ar mums spēlējas? Kurš ir tas, kas raugās uz šo lielo, reālo teātri? Kurš spēlē galveno lomu, kurš ir tikai otrā plāna tēlotājs? Saka, ka katrs ir pats savas laimes kalējs, bet kāpēc liktenis ar mums spēlējas, uzliek piņķerīgus uzdevumus? Laikam kādam patīk novērot mūsu muļķīgās kļūdas, laikam kādam patīk pasmieties. Tomēr dzīvei ir jēga. Kaut vai iedrošināt citus lēkt nezināmajā. Tas ir pats interesantākais – nezināt to, kas notiks, bet tomēr veikt ieguldījumu pasaules pārveidošanā.
Es vienkārši nedrīkstu nepastāstīt, cik dzīve tomēr ir koša. Nedrīkst noslēpt dzīves jēgu – viss ikdienišķais reiz kļūs brīnumains un neparasts. Tikai pašam par to ir jāparūpējas. Nedrīkst cerēt uz citu cilvēku. Jādzīvo tā, lai vakarā vari mierīgi aizmigt ar apziņu, ka visu esi darījis no sirds. Ja atļausi runāt ne tikai prātam, bet arī sirdsbalsij, tu nemaz nevari kļūdīties.
Es nedrīkstu nepastāstīt, ka pati jaukākā ir mīlestība, kura nāk mums pretī katru mīļu brīdi, lai ietītu savos saldajos pavedienos. Mīlestība ir kā mūzika no blakusistabas. Ne vienmēr tu to dzirdi, bet zini, ka tā eksistē.
Nedrīkst noklusēt to, ka dzīve ir grūta, ne vienmēr var redzēt tai jēgu, ne vienmēr var saskatīt izeju grūtā situācijā. Tomēr jāzina tikai tas… Ja jums šķiet, ka viss jau sen ir beidzies, īstenībā viss tikai nupat ir sācies.
