Reiz kāda sieviete sāka satikties ar kādu dakteri. Kā gadījās, kā ne – sieviete palika cerībās, bet bērnu laist pasaulē nevēlējās ne viens, ne otrs…
Reiz kāda sieviete sāka satikties ar kādu dakteri. Kā gadījās, kā ne – sieviete palika cerībās, bet bērnu laist pasaulē nevēlējās ne viens, ne otrs…
Apmēram deviņus mēnešus vēlāk, kad sieviete jau atrodas slimnīcā, lai sagaidītu jaundzimušo, turpat nonāk kāds mācītājs, kuram ir jāizoperē mandeles.
Tajā pašā dienā dakterim rodas spīdoša doma, kuru viņš nekavējoties izklāsta sievietei:
– Man ir labs risinājums mūsu situācijai. Kad es būšu izoperējis mācītāju, es iedošu mūsu bērnu viņam un pateikšu, ka tas ir brīnums!
– Tu domā, ka viņš noticēs? – jautā sieviete.
– Tas ir tā vērts, lai izmēģinātu! – atbild dakteris.
Domāts, darīts. Dakteris saņem jaundzimušo un izdara operāciju mācītājam.
Pēc operācijas dakteris dodas pie mācītāja un saka:
– Svētais tēvs, tu tam nenoticēsi!
– Kas? – vaicā mācītājs. – Kas noticis?!
– Tu esi laidis pasaulē dēlu!
– Bet tas taču nav iespējams! – iesaucas mācītājs.
– Es tikko pabeidzu operāciju, – turpina dakteris, – tas ir brīnums! Re kur ir tavs bērniņš!
Kādu dienu, piecpadsmit gadus vēlāk, mācītājs saprot, ka jāpastāsta dēlam patiesība. Viņš pasauc dēlu un saka:
– Dēls, man tev ir kas svarīgs jāpasaka. Es neesmu tavs tēvs.
– Ko tu ar to gribi teikt? – izbrīnīts vaicā dēls.
– Es esmu tava māte. Tavs tēvs ir baznīcas kora diriģents…
www.workingday.lv
