Neapvaldītas emocijas ir kā dabas stihija, kas posta. Bet tās arī spēj radīt lielāku iespaidu. Tāpēc var gadīties, ka, tāpat kā pēc vētras, arī pēc neapvaldītu, bet patiesu emociju izpausmes var atrast dzintaru jūras krastā jeb kādu racionālu graudu savstarpējās attiecībās vai problēmas risinājumā. Taču tā gadās vismaz tikpat reti kā atrast dzintaru.
Mūsu sabiedrībā arvien biežāk vērojamas situācijas, kad cilvēki no negatīvām emocijām cenšas atbrīvoties izlādējoties – kliedzot vai pat sitot ne tika ar vārdiem, bet arī ar dūrēm. Vainojam krīzi, stresu un citus, taču patiesībā paši vien esam vainīgi. Mēs nevaram ietekmēt ne krīzi, ne citus cilvēkus, bet varam mācīties vadīt savas emocijas jeb saglabāt emociju inteliģenci. Vārds “emocijas” cēlies no franču valodas un nozīmē – satraukt, saviļņot, radīt subjektīvu reakciju. Savukārt inteliģence ir prāta, atziņas spēja. Tas nozīmē, ka emocionālo inteliģenci veido pretstatu cīņa – kā uguns ar ūdeni. Kas gūs virsroku – prāts, kas krājis zināšanas un pieredzi, vai mirkļa emocijas kā dabiska reakcija? Emocionālā inteliģence ir kompromiss, kad prāts un emocijas ir līdzsvarā. Diemžēl nav gadījies vērot, ka daudzi vēlētos sasniegt šo līdzsvaru. Tā vietā katrs dzird un domā par sevi, par savu taisnību. Un jo sliktāk mums klājas, jo cītīgāk meklējam vainīgos – protams, citus. “No acīm maz labuma, ja prāts ir akls,” teikts sakāmvārdā. Tā arī dzīvojam – dzirdam, bet nesaklausām cits citu, mācāmies, bet nekļūstam gudrāki.
