Sestdienas vakaru neizdevās pavadīt cerētajā omulīgajā gaisotnē.
Sestdienas vakaru neizdevās pavadīt cerētajā omulīgajā gaisotnē. Un “pateikties” par to varu Eirovīzijai. Laikam atrast tādu, kas būtu sazvanījis un nobalsojis par iecienītāko dziesmu bez liekas piepūles, ir neiespējami. Gandrīz jāsāk uzskaitīt tie laimīgie, kas “skrējienā finišēja” un, atviegloti nopūzdamies, varēja atkrist klubkrēslā ar domu – man izdevās piezvanīt un nobalsot.
Kādēļ gan vispār rodas šādas problēmas? Mazliet smieklīga šķiet taisnošanās “Panorāmā”, ka visā vainojams “Lattelekom”. Labi, ka ne apmākušās debesis vai cita dabas katastrofa. Galu galā Latvijas televīzija konkursu nerīko pirmo reizi, turklāt bija arī priekšaptaujas, kurās varēja prognozēt, cik piedalīsies balsošanā. Un kādēļ gan nevar ļaut cilvēkiem balsot ilgāku laika posmu? Galu galā būtu jāpriecājas, ka konkurss vispār spēj izraisīt tik lielu interesi. Tādu “sprinta politiku”, manuprāt, var “piekopt” rīta raidījumi, kas aicina konkursos piedalīties skatītājus, balvās piedāvājot, piemēram, kafijas paku, picu un tamlīdzīgi. Nezin kāpēc konkurentu – LNT “Mūzikas stundā” – balsotāji var piezvanīt bez problēmām. Turklāt, jo vairāk zvanu, jo vairāk taču var nopelnīt. Lai gan uzkrītošā Ventspils mēra “ietveršana kadrā” konkursa laikā liek domāt, ka finansu problēmu Eirovīzijas veidotājiem nebija. Jāatzīst, cik daudz patiesības izrādījās dziedātāja Janas Key apstiprinātajā, ka televīzija pārāk daudz “eksperimentē”. Tieši šī iemesla dēļ viņa konkursā nepiedalījās. Turklāt izrādās, ka televīzija eksperimentē ne tikai ar mūziķiem, bet arī ar skatītājiem.
Lai arī Marijas Naumovas uzstāšanās šaubas par viņas pārākumu nerada, man žēl, ka viņas uzvaras saldumu varēs sabojāt ikviens, iemetot darvas karoti ar pārmetumiem, ka sazvanīt jau varējis tikai viņas numuru.
