Pirms laulībām nekādu attiecību man nebija, ja neskaita daudzu gadu laušanos aizslēgtās durvīs. Taču to nenožēloju, jo ievēroju uzskatu, ka patiesā laulība tiek noslēgta brīdī, kad pāris sāk kopdzīvi, jo – gribi vai negribi – tur saplūst arī divi gari. Līdz ar to varu vien izteikt līdzjūtību tiem, kuri, nespējot nociesties, “gadījuma laulību” jau pieredzējuši vairākkārt. Man nešķita baudāma šī jaunības brīvība un nevienam nepiederība. Dzīvojot vienam līdz pat 24 gadu vecumam, cīnījos ar izteiktu vientulības sajūtu, bet neviena sieviete nelika zaudēt galvu. Līdz brīdim, kad ieraudzīju viņu.
Tagad ar pārliecību varu teikt un arī citiem saku, tāpat kā man reiz sacīja vecāka gadagājuma cilvēki, ka vairumā gadījumu laiks pirms kāzām ir pats skaistākais – aplidošana, trīsas vēderā, neziņa, ilgas atkal un pēc iespējas ātrāk satikt savu iemīļoto. Uzreiz radās tik daudz drosmes, spēka un gribēšanas kaut ko sasniegt, censties. Pēc pusgada apprecējāmies, jo nevarēju sagaidīt, kad viņa piederēs man.
Te gan jāatzīst, ka vīrieša sapņi par ideālo sievieti galīgi nesakrīt ar to, kāda viņa pati vēlētos būt, – un noteikti ne seksa mašīna. Sievietei galvenais vispirms labas garīgās attiecības, un tam kā piedeva varētu nākt arī fiziska tuvība, jo viņa, kā zināms, mīlestību uztver ar ausīm. Savukārt vīrietis kļūdaini domā, ka labas attiecības ar sievieti varētu sākties ar labu seksu. Bērna ienākšana problēmas vai nu atrisina, vai padziļina. Pirmos gadus līdz Juliāna piedzimšanai daudz strīdējāmies, kas noēda krietnu daļu sākotnējās romantikas. Kas pie tā bija vainojams? Kā vienmēr – sīkumi.
Līdz kāzām šķita, ka esmu ļoti labs cilvēks, bet kopdzīve šo iedomu sadragāja līdz pamatiem – ar laiku ieraudzīju sevī ārkārtīgi daudz egoisma, un nācās daudz ko pārdomāt. Atzīstos, ka sieva un bērni mani izaudzinājuši par citu cilvēku. Par spīti seniem strīdiem, ir tik patīkami, ka tevi mājās sagaida smaidošas būtnes, kurām es daudz nozīmēju, un viņas man – tāpat.
