Sācies ciešanu laiks, kas kulmināciju sasniegs Klusajā nedēļā – vienā no svarīgākajām nedēļām visā baznīcas gadā. Ko ciešanas nozīmē, kāda tām jēga? Atbildi meklēju dažādos literatūras avotos.
Sācies ciešanu laiks, kas kulmināciju sasniegs Klusajā nedēļā – vienā no svarīgākajām nedēļām visā baznīcas gadā. Ko ciešanas nozīmē, kāda tām jēga? Atbildi meklēju dažādos literatūras avotos.
Mācītājs Guntis Dišlers saka, ka ciešanas nevar pieprasīt, tās ir mistērija. Bez ciešanām nav cilvēka, bez tām nevar otram palīdzēt. Katrai sāpei jāļauj izsāpēt, to vajag izraudāt. Labi, ja blakus ir cilvēks, kam mēs uzdrīkstamies izrādīt savas sāpes visā kailumā.
Īpašas ciešanas cilvēkam sagādā tuva cilvēka aiziešana mūžībā. Kaut arī ar prātu saprotam, ka nevienu cilvēku dzīvē nevaram paturēt, tomēr sirds šo zaudējumu negrib uzreiz pieņemt. Psihologi uzskata, ka tas ir dabiski un sērošana notiek viļņveidīgi. Pirmais ir šoks, notikušā nepieņemšana. Tad seko jūtu izvirdums. Pēc tam nāk depresija. Kā ceturto psihologi min to, vai cilvēks ir gatavs sākt jaunu dzīvi. Tieši tāpēc palīdzība sērās ir ļoti nepieciešama. Depresijas periods var ieilgt un pāraugt nopietnā slimībā. Nekad nedrīkst vieglprātīgi sacīt: “Beidz raudāt, gan jau viss pāries!” Cilvēkam vajag ļoti maz, lai viņš zaudētu dzīvei jēgu.
Seno kultūru pētnieks M.Eliade uzsver, ka ciešanas nav bezjēdzīga pārbaude. Ciešanām vienmēr ir jēga, lai kāds būtu to cēlonis. Ciešanu kritiskais moments ir to rašanās avots. Tiklīdz tas ir atrasts, bēdas vairs nav tik “aklas” un bezjēdzīgas.
Vecā Derība vēstī, ka ciešanas ir saistītas ar zemes dzīvi un tas ir nepieciešams komponents personības attīstībā. Zīmīga šajā sakarībā ir “Ījaba grāmata”. Ījabam iet bojā visa viņa labklājība – manta, lopi, bērni, viņš pats pārklājas ar augoņiem. Tikai tad, kad Ījaba personiskās ciešanas ir sasniegušas kulminācijas punktu, viņš ierauga, ka pasaule ir ciešanu pilna. Līdz galējībai ir saasināta pretruna starp Ījabu un Dievu. Tieši personiskās ciešanas Ījabam atver acis un ļauj ieraudzīt reālo cilvēka stāvokli pasaulē. Tiek uzsvērts, ka ciešanas attīra no sārņiem un cilvēks top iekšēji skaidrāks, ka ciešanas ārstē.
Kristietībā Kristus ciešanām ir ķīlas nozīme. Šīs ticības mācība piešķir ciešanām vērtību, palīdz garīgi pacelties. Kristus ciešanas – Dieva lietots līdzeklis pasaules atpestīšanai no grēka. Ciešanas atklāj Dieva lielumu un svētumu, kā arī cilvēka mazumu un grēcīgumu. Tāpēc ciešanas ir arī brīvības ceļš, proti: tās atbrīvo no grēka nastas.
Dāņu filozofs S.Kirnegors uzskata, ka ciešanas ir privilēģija būt cilvēkam. Bet kāds grieķu domātājs raksta: “Cilvēki tikai tad var mīlēt ar garīgu mīlu, kad kopā ir cietuši vienas un tās pašas sāpes, kad kopā kādu laiku ir nesuši zemes jūgu un cietuši kopīgas sāpes. Mīlēt ir līdzi just! Ķermeņus vieno bauda, bet dvēseles vieno ciešanas.”
Protams, ka dzīve nav reducējama tikai uz ciešanām. Cilvēks ar tām negrib samierināties, tāpat kā ar nāvi. Jautājums “kāpēc jācieš?” saistīts ar citu jautājumu – “kāpēc jādzīvo?”. Lielajam franču domātājam Albēram Kamī kādā tikšanās reizē ar lasītājiem tika jautāts: “Kādēļ jūs mīlat dzīvi, par spīti visām ciešanām, kuras tā nes?” Viņš pēc diezgan liela klusuma brīža atbildējis: “Dēļ jūras, dēļ saules, dēļ mīlas, dēļ pašas dzīves.”
Par otra ciešanām mēs varam spriest vienīgi pēc analoģijas ar sevi. Nevienam nedrīkst vēlēt ciešanas – ne sev, ne citam, taču darīt labu otram cilvēkam vislabāk varam tieši ciešanu brīdī.
