Kāds 27 gadus vecs latviešu puisis izdomāja pats savu eksperimentu – viņš vienu mēnesi pārtikai tērēja latu dienā. Viņa mērķis nebija būt taupīgam, bet gan parādīt, ka izdzīvot iespējams arī ar minimālu naudu. Ar interesi izlasīju visu eksperimenta norisi, arī viņa piezīmes blogā. Ja sākuma man tas šķita varonīgs paša pārbaudījums, tad beigās jau mani aizkaitināja viņa varenība.
Re, viņš parādīja, ka izdzīvot var, un neesot ne mirkli sūdzējies! Protams, varēt jau var, bet vai tā būtu jādzīvo? Vai tā ir cilvēka cienīga dzīve? Man tā pat nedaudz liekas ņirgāšanās par cilvēkiem, kas dzīvo vien no mazajiem valsts piešķirtajiem pabalstiem. Tā ir rotaļāšanās ar nabadzību, kas citiem ir lāsts. Puisis aicina pamēģināt arī citiem šādu dzīvesveidu, bet neiedomājas, ka daudziem tas ir nevis izmēģinājums, bet reāla dzīve no dienas uz dienu. Puisis šādā veidā eksperimentēja mēnesi, bet ir cilvēki, kas ar latu vai pat 50 santīmiem dienā dzīvo jau gadiem. Un šie cilvēki čīkst maz, viņi nesūdzas, nejūtas vareni, ka spēj iztikt ar mazu naudas summiņu.
Tie, kurus dzīve nelutina ar naudu, varētu dot gana daudz vērtīgus padomus, kā labāk paēst ar vienu latu makā. Un tie noteikti nebūtu par akcijas cenām pirkti zefīri un bulciņas kā šim eksperimenta jauneklim. Var jau pamocīties vienu mēnesi, un nekādu seku tam arī nav, bet regulāri tā izdzīvot nav iespējams, jo laika gaitā viena pēc otras sāksies saslimšanas, būs nespēks un nomākts garastāvoklis.
