“Agrāk bija laiki, šodien tikai mirkļi”, skan dziesma, liekot domāt par agrāk un tagad, par šodien un toreiz.
“Agrāk bija laiki, šodien tikai mirkļi”, skan dziesma, liekot domāt par agrāk un tagad, par šodien un toreiz. Liekot izvērtēt, kam piederam mēs ikviens.
Nenosodīsim tos, kas dzīvo vakardienā. Nepārmetīsim viņu nožēlai par pagājušo. Varbūt šiem cilvēkiem naktīs trūkst nākotnes sapņu. Varbūt viņiem grūti noticēt patiesībai, ka pagātnē mēs neko nespējam mainīt. Stundām ilgi varam sev pārmest, ka ne vienmēr mūsu rīcība bijusi pareiza, ka esam kādam pateikuši nepareizos vārdus, ka esam aizmirsuši par tiem, ko vajadzēja atcerēties. Diemžēl tā būs tikai sevis paššaustīšana ar pārmetumu rīkstēm, bet vakar, aizvakar, aizaizvakar nekas vairāk nenotiks.
Nenosodīsim arī tos, kas par savu laiku izvēlas rītdienu. Arī mēs paši bieži sakām: “Rīt es noteikti to padarīšu!” No kurienes mums šī pārliecība, ka dzīvosim rītdienā? No kurienes drosme apgalvot, ka rīt būsim tādi paši kā šodien? Vai negrēkojam, it kā neapdomīgi izmetot, ka rītdienu pārdzīvot nozīmē ilgi dzīvot? Būs labāk, ja paklausīsim rakstnieces Andas Līces ieteikumam, kura pamatā ir Kristus vārdi, ka “nezūdaities par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies”.
Dzīvosim šodienai ar tās prieku un skumjām, ar pārsteigumiem un zināmo, ar kļūdām un veiksmi, jo nav citas patiesības katram dzīves mirklim kā vien šodiena. Smiesimies ar šodienas smiekliem un izraudāsim šodienas asaras. Drosmīgi stāsimies pretim šodienas problēmām, jo rītdien būs atkal jaunas. Tas ir tāpat kā ar vētru, kurai pretoties varam konkrētajā brīdī, nevis pirms tā sākusies.
Tas nekas, ja šodiena mums piespēlē izturības pārbaudi, ja šķiet, ka tā kļuvusi skopa un nedod cerību gaismu tumšas alejas galā. Saules stari vienmēr izrādās pārāki par biezu koku lapotni. Tie izlaužas tai cauri, atvairot bezcerīgo tumsu. Ir tikai jānotic šīm gaismas spēlēm un jāapzinās, ka dzīvojam šodienā, kas ir mūsu laiks, lai pēc gadiem atkal atkārtotu, ka agrāk bija laiki, bet tagad ir brīži.
