Alūksnes pilsētas nomalē dzīvo Zeltīte Groziņa ar meitu Marutu. Viņu dzīve nav tāda kā pārējiem cilvēkiem.
Alūksnes pilsētas nomalē dzīvo Zeltīte Groziņa ar meitu Marutu. Viņu dzīve nav tāda kā pārējiem cilvēkiem. Pirms deviņiem gadiem notika traģēdija – nodega dzīvojamā māja, kas piespieda abas sievietes pārcelties dzīvot pagrabā.
Viņai ir arī trīs dēli. Divi jau miruši, bet trešais dzīvo un strādā Siguldā. “Savulaik mums te bija personiskā māja. Kad 1993.gada 6.decembrī tā nodega, pārcēlāmies dzīvot uz pagrabu. Kas tad šeit nekaiš – ir silti un mājīgi,” stāsta Zeltīte Groziņa. Pagraba vēdināmajā lūkā viņa ir ierīkojusi skursteni. Plīti varot kurināt ar malku un akmeņoglēm. “Reizēm ziemā istabiņā ir tik silti, ka nākas turēt vaļā durvis,” saka Z. Groziņa. Viņa tur arī kazu un katru dienu dzer tās pienu.
Agrāk Zeltīte strādāja par vīriešu frizieri un lopkopi. Tagad pārtiek no pensijas. “Kad vajag, skaldu kaimiņiem malku, par ko arī saņemu samaksu. Kopju savu dārziņu, kur izaug nepieciešamie dārzeņi. Izaudzēto glabāju otrā pagrabā,” atzīst Z. Groziņa. Ap bijušo dzīvojamo māju viņai pieder vairāki hektāri zemes un mežs.
“Esmu dzimusi Kalncempjos, bet augusi Alūksnē. Zinu, ka arī manas dzimtās mājas Kalncempjos ir nodegušas. Protams, es labprāt uzceltu sev jaunu māju, bet nav līdzekļu,” nopūšas Z. Groziņa.
Viņas uzticami draugi ir divi suņi – Šarijs un Reksis – un kaķis Lordis. Šarijam un Reksim katram ir sava būdiņa. “Tā viņus sargā no lietus un sniega,” norāda pensionāre.
Zeltīte uzsver, ka ne viņa, ne meita nekad nav slimojušas. “Meita ziemā staigā bez galvas segas, bet neslimo. Es neesmu sirgusi ne jaunībā, ne tagad. Manas stiprās veselības noslēpums ir svaigs gaiss, pirmie lociņi, kas izaug dārzā, un veselīgais kazas piens,” viņa stāsta. Z. Groziņai ir 73 gadi. Viņa ir Ziemassvētku bērns, jo dzimusi 26.decembrī.
“Esmu apmierināta ar dzīvi. Lai arī man solītu kunga pili, mātes mājas zemi es nepamestu. Ja es aizietu, kas tad te būtu? Citi celtu mājas, koptu manu zemi, lasītu ogas, bet saimnieci, ja tā tuvotos mājai, nelaistu pagalmā. Tad gan man sāpētu sirds,” atzīst Z. Groziņa.
