Sarunā noskaidrojas, ka Guntim Sīlim ir tikai 65.
Sarunā noskaidrojas, ka Guntim Sīlim ir tikai 65. Tie, kas viņu pazīst, saka, ka šis vīrs ir dīvains, jo pasaules kopsakarības saskata citādāk, nekā esam pieraduši. Ikvienā notikumā, situācijā un lietā viņš meklē un rod sev vien pieņemamu jēgu.
Starp pagātni, tagadni un nākotni sirmgalvis auž cerību un ticības tīklu, ko ir gatavs pārklāt Latvijas laukiem, jaunatnei un izdzīvošanai. Ārēji viņš līdzinās labsirdīgam Ziemassvētku vecītim, kam nav vajadzīga liekā bārda un ūsas. Aiz pelēcīgo aceņu stikliem šaudās jauneklīgs, mundrs skatiens, kas kliedē sākotnējo, pirmajā acu skatienā radušos priekšstatu par vecumu. Viņš pats domā, ka 65 gadu veumā nav iespējams paust pārsteidzīgus spriedumus un pieņemt tikpat pārsteidzīgus lēmumus. Dzīve viņu nav žēlojusi, bet mācījusi.
Pirms desmit gadiem viņš no Rīgas pārcēlies uz dzīvi laukos, jo uzskata, ka tas ir katra latvieša svēts pienākums saglabāt Latvijas laukus nākamajām paaudzēm. “Šobrīd veidojas situācija, ka mūsu zemi var iztirgot, bet vai cilvēks bez tās spēj pastāvēt? Aizvien vairāk ir tādu, kas ļaudis cenšas aizvilināt projām no laukiem. Arī ekonomiski politiskā situācija veidota tā, ka, ja cilvēkam ir daudz bišu saimju vai govju, viņš ir nelaimīgs, jo nevienam neko nevajag,” prāto sirmais vīrs.
Šaustīts par brīvdomību
Vairākus gadu desmitus Guntis Sīlis pēc Maskavas Kinematogrāfijas institūta beigšanas nostaigājis ar kinokameru plecā, strādājot par kinooperatoru Rīgas kinostudijā un Latvijas Televīzijā. “Tāpēc visam, ko es saku, ir reāls dzīves segums. Tik daudz kas pieredzēts. Gāja laiks, mainījās situācija valstī, un darbs morāli kļuva aizvien grūtāk padarāms. Biju cilvēks, kas visiem traucēja, jo pierādīju, ka spēju paveikt un pateikt to, no kā citi baidījās. Tad sāku strādāt mazāk un sliktāk. Tas laikam visiem patika, jo ģīmetni ievietoja Goda plāksnē,” stāsta sirmgalvis. Viņam sāp sirds, ka šodien plašajos kinostudijas paviljonos valda klusums. Arī televīzijas pārraides Guntis praktiski neskatās, jo uzskata, ka televīzija ir garīgi un fiziski uzbrūkoša, spējīga cilvēku pakļaut savai ietekmei.
Rīga ir pašnāvnieku pilsēta
Šo apgalvojumu G.Sīlis skaidro ar paša personīgajām izjūtām. “Iekšēji pārdzīvoju, ka man jādzīvo un jāstrādā Rīgā, jo nekad neesmu juties tai piederošs. Dokumentālo filmu tapšanas laikā ir nācies sastapties ar dažādiem cilvēkiem, starp kuriem bijuši arī zinātnieki, kas vienā balsī teikuši, ka īpaši vasarā iedzīvotāji no Rīgas jāevakuē. Man bija izdevība skatīt slepenās kartes. Tad uzzināju, ka ir vairāki pilsētas rajoni, kuros ir pat seši, septiņi bīstami faktori, no kuriem ikviens spēj nogalināt cilvēku vai samaitāt viņa veselību,” nobažījies G.Sīlis. Ja būtu spēkos piekliegt Rīgu, viņš visus mudinātu vismaz atvaļinājumu vadīt lauku klusumā, kur svaigs gaiss, saule, vējš un dabas krāšņums.
Rietumi mūs nesapratīs
Sekojot politiskajām norisēm valstī, Guntis šaubās, vai sagaidīsim laiku, kad būsim rietumnieku saprasti. “Tiklīdz tas notiks, viss atrisināsies. Tad arī pie mums cilvēki saņems pieklājīgu darba algu. Viņi nedosies no laukiem uz pilsētām,” domā sirmgalvis. Viņš uzskata, ka par to jāiestājas valdībai.
“Atceros deviņdesmito gadu sākumu. Ar kādu tolaik ievērojamu cilvēku mēģinājām rast atbildi jautājumam, kādas atšķirības pastāv starp pirmo un otro valsts atmodu, kad izveidojās neatkarīgā Latvija. Viņš man atbildēja, ka viss ir ļoti vienkārši.
Toreiz kungi sanāca kopā un nolēma, kā būt, ar ko sākt, lai sakārtotu izpostīto valsti un pabarotu tās iedzīvotājus. Un bija. Jau otrā gadā neviens necieta badu, bet trešajā sāka domāt par produkcijas eksportu. Kāpēc tagad, kad ir moderna tehnika un tehnoloģijas, kad lauki nav paspējuši aizaugt, mēs visu risinām tik gausi? Tāpēc ka kungi sanāk kopā un tik smīn, nevis domā par darīšanu,” uzskata bijušais kinooperators, nebaidoties šīs patiesības.
Savienība pratīs uzlikt zīmogu
“Labāk būtu, ja Latvija iekļautos Eiropas Savienībā, tikai baidos, ka tā vēl vairāk apzīmogos mūsu valsti. Tas jūtams jau tagad. Kā? Vienkārši. Rūpniecības gandrīz nav. Arī lauksaimniecību tuvina iznīcībai. To visu dara, lai veicinātu preču noietu. Padomājiet, uz kā dzīvo Rīga! Uz Latvijas izlaupīšanu. Tā nav jaunas Amerikas atklāšana. Manī rodas bažas, kas notiks tad, kad vairs nebūs ko laupīt? Eiropā mēs būsim tikai lētā, beztiesiskā darbaspēka rajons,” šo pārliecību Guntim neviens nespēs mainīt.
Demokrātija ir tukša runa
Sabiedrības notikumu analizētājs nebaidās teikt, ka demokrātijas piesaukšana ir tukša runa. “Agrāk, padomju laikā, kad sapulcējāmies virtuvē un kopīgi dzērām kafiju vai gaitenī sapīpējām, sarunās bijām tuvāk demokrātijai un nākotnei nekā tagad. Bija vairāk konstruktīvisma un degsmes kaut ko darīt, mainīt. Kur mums šodien palikusi šī uguntiņa?” sarunu biedrs jautā un tūlīt pats atbild. “To nomāc šodienas cīņa par ietekmes sfērām. Lielos saietos patīk skaļi runāt par Latvijas izcilo pagātni, bet paši runātāji jau nākamajā brīdī ir gatavi izmest šo pagātni mēslainē vai arī izkar kā svētku karogu, zem kura veic postošus darbus. Vēl jau nav piemirsts Staļina teiciens: “ir tauta, ir problēmas, nav tautas, nav problēmu”. Tas lieliski piestāv laukiem, no kurienes visus dabūt ātrāk prom, bet tiem, kas nolēmuši palikt, nekas nepieder. Ir tik viegli Latviju sadalīt dažiem desmitiem ģimeņu, pārējiem atvēlot melnstrādnieku statusu,” secina G.Sīlis. Viņaprāt, Latvija ir izcila vieta uz zemeslodes, ko katrs vēlas iegūt sev.
Cilvēka rīcībai jārada gandarījums
Guntis, mēģinot izprast cilvēkus, secinājis, ka ikvienam būtiski darbā un rīcībā gūt gandarījumu. Viņam to dod darbošanās bišu dravā. “Būsim godīgi, atbildot, cik procentu gandarījuma mums dod darbs. Esmu pārliecināts, ka to gūst retais, jo pilsētnieku sejās galvenokārt ir nomāktības, neapmierinātības un noguruma vaibsti. Prieku mums vajag. Kā lai jūtas laucinieks, kuru pilsētnieks nekautrējas nosaukt par neko neprotošu pāķi?” spriež Guntis. Viņš vēlas cilvēku kopā pulcēšanos, kur nevaldītu demagoģija. “Lieciet cilvēkiem darīt to, kas viņiem interesē. Jūs pārsteigs rezultāti un personības atdzimšana,” tāda ir G. Sīļa patiesība.
