Rainers Holbe grāmatā “Līdzgaitnieki” centies ar iejūtību sasaistīt vienotā saiknē visas dzīvās būtnes uz šīs planētas un aicinājis domāt par mūsu līdzgaitnieku saprātu un apziņu, par dvēseli un garu.
Rainers Holbe grāmatā “Līdzgaitnieki” centies ar iejūtību sasaistīt vienotā saiknē visas dzīvās būtnes uz šīs planētas un aicinājis domāt par mūsu līdzgaitnieku saprātu un apziņu, par dvēseli un garu.
Grāmata ne tikai iepazīstina ar autora paša piedzīvoto un atklāto, bet liek domāt par līdz galam vēl neizzināto saikni starp cilvēku un dzīvo dabu, par acīmredzamo un tikko nojaušamo saskarsmi ikdienā. Lasot šo grāmatu, arī jums atkal un atkal radīsies jautājums – vai apziņa piemīt tikai cilvēkam vai arī dzīvnieki rīkojas apzināti? Apzinoties to, ka cilvēks atrodas bezgalīgi garas bioloģiskās attīstības ķēdes galā, varam pieņemt, ka tas, kas attiecas uz cilvēku, var attiekties arī uz dzīvniekiem.
Gadu simtiem ilgās attiecības starp cilvēku un suni ir viena no mūsu pasaules lielākajām mistērijām. Tā vien šķiet, ka jau kopš laiku laikiem mīlestība pret cilvēku sunim ierakstīta dvēselē; tā ir viņa sūtība. Katrs, kas dzīvo kopā ar suni, būs novērojis tā individuālo, unikālo personību un pilnīgi atšķirīgās spējas. Suņu bioloģiskās iespējas ļauj viņiem reaģēt uz signāliem, kurus cilvēks nespēj uztvert. Iespējams, ka suņiem tāpat kā zosīm un kaķiem piemīt paredzēšanas spējas. Cilvēks, kuru kaķis kādā noteiktā dzīves posmā ir pieņēmis par partneri, noteikti būs reizēm novērojis, kā viņa četrkājainais draugs kādreiz pagriež galvu un tā acis ar dzīvu interesi seko kaut kam, ko citi nevar saskatīt.
Mūsdienu cilvēku dzīvesveidu nosaka pārmaiņas. Mūsu tuvumā esošam dzīvniekam ir dziedējoša un nomierinoša ietekme. Mūsu dvēselei un ķermenim ir vajadzīga pozitīva saikne ar kādu būtni. Cilvēks nav radīts vientulībai. Katrs sasprindzinājums kaitē sirds un asinsvadu sistēmai. Dzīvnieku mīlestības dziedinošais spēks ir atslēga daudzu slimību apkarošanai, kuras izraisa stress un izolācija. Mājdzīvniekiem piemīt spēja pārmocītiem, nomāktiem un nelaimīgiem cilvēkiem likt justies labāk. Dzīvnieki ar mums nezināmu viļņu garumu raida signālus, ar kuriem apliecina, ka ir mums īsti draugi, un dod mums pārliecību par īstu uzticību.
Kopš konstatēta dzīvnieku pozitīvā ietekme uz slimiem cilvēkiem, arvien biežāk veco ļaužu pansionātos un slimnīcās Šveicē izmanto kaķus, suņus, trušus, putnus, zivis un citus dzīvniekus kā “sociālā atbalsta partnerus”. Mājdzīvnieki palīdz pārvarēt apātiju un vienaldzību. Viņi darbojas kā zināma veida laika donori, tādējādi samazinot vecuma aizmāršību. Cilvēks, kas dzīvo viens, parasti ātrāk mirst.
Ikdienas pastaiga ar suni līdzsvaro kustību trūkumu, klēpī guļošs murrājošs kaķis palīdz relaksēties, un skatiens akvārijā aktivizē dziedinošos spēkus, kurus var izraisīt tikai ar meditācijas vai autogēno treniņu palīdzību. Depresija, vientulība, mazkustīgums, sirds infarkts, uzvedības traucējumi bērniem, sirds un asinsvadu problēmas – šīs kaites ir daļa no to slimību saraksta, kuru ārstēšanā, spriežot pēc daudzu mediķu viedokļa, var palīdzēt dzīvnieki. Kāds holandiešu pētījums pierāda, ka bērni, kuriem ir cieša saikne ar mājdzīvnieku, labāk mācās. Caurmērā viņi ir inteliģentāki, retāk depresīvi un agresīvi.
Pašreiz ir daudz pētījumu par mājdzīvnieku pozitīvajām īpašībām. Kopumā var teikt: dzīvnieku mīlestībai piemīt sevišķi dziedniecisks spēks. Mīļotās būtnes tuvums rada emocionālu saikni, kas dara brīnumus. No tā iegūst ne tikai cilvēki – arī suņu un kaķu sirds sitas krietni mierīgāk, kad viņus glāsta.
Par dzīvnieku fantastiskajām spējām vēstī vairāki grāmatā aprakstītie notikumi.
Te atradīsiet stāstu par Luksemburgas grāfu, Erasmu, kurš gan neprata runāt un kuram nebija naudas, jo viņš bija suns – ņūfaundlendietis ar brūnmelnu vilnu, kurš bagātināja autora ģimenes dzīvi; par papagaili Bruno, kurš, lietodams savas valodas prasmi, izglāba saimnieci; par pērtiķi, kas izskaidrojās valodā, kurā ir 256 simboli; par seteru Tomiju, kurš pamodināja komā guļošu slimnieku; par gudro ērzeli Hansu, kurš prata risināt matemātiskus vienādojumus. Te arī stāsti par to, kā gleznotājs R.Brandavs runā ar dziedātājstrazdu, bet ornitologs Lišmens kļūst par meža zosu lidojošo glābēju; kā viļņpapagailīši palīdz pret depresiju; kā delfīni palīdz slimiem bērniem; kā Miterāna suns pēc saimnieka nāves vairs neēda un kā cirka lauva Cēzars nespēja samierināties, ka bija nogalinājis savu dresētāju, tāpēc no vainas apziņas nomira savā krātiņā bada nāvē. Rainers Holbe dalās pieredzē, kā varam dzīvniekiem atvieglot dzīvi nebrīvē.
Ir pārsteidzoši, ko spēj izdarīt kukaiņi, tie mūsu līdzgaitnieki, par kuru apzinātu domāšanas sistēmu visi vienkārši baidās runāt. Piemēram, bites attīsta līdz šim vissarežģītāko valodas veidu, lai komunicētos ar citām bitēm. Ar savu deju, piemēram, darba bite spēj savām biedrenēm precīzi paziņot, ka vairākus simtus metru uz dienvidaustrumiem viņa atklājusi ziedošu rožu krūmu.
Kopš pagājušā gadu tūkstoša beigām arvien vairāk cilvēku atklāj pilnīgi citu eksistences līmeni. Viņi dodas meklēt spēka pilnas vietas un secina, ka līdzās ikdienišķajai, izmērāmajai pasaulei pastāv vēl cita, plašāka spirituālā pasaule.
Vides inženieris dr. J.Ortli no Šveices iesaka aplūkot dabu no šamaņa viedokļa. “Ejiet uz mežu un izraugieties kādu koku,” iesaka Ortli. “Apskaujiet to. Pastāvīgi ejiet pie sava koka un izjūtiet to. Ar laiku koks pret jums sajutīs uzticību un sāks ar jums runāt. Pajautājiet kokam, kāda ir viņa dzīve un ko viņš gribētu pateikt tieši jums. Jūs noteikti pārsteigs viņa atbildes.”
Saruna ar koku ir līdzīga sarunai ar dzīvnieku, un tai tāpat priekšnosacījums ir laiks, pacietība un iekšēja interese.
Koki ir pagātnes liecinieki un tās glabātāji. Tie uzkrāj gaismu, cik zināms, katrs koks pauž kādu pilnīgi noteiktu garīgo principu, katram ir sava dabiskā aura, ar kuras palīdzību tas var cilvēkā atbrīvot enerģiju un noārdīt blokādes. Bērza svārstības palīdz cilvēkiem, kuri nevar ciest sevi pašu un savas negatīvās jūtas piedēvē citiem. Priede dziedinoši iedarbojas uz cilvēkiem, kas sarūgtina sev dzīvi ar tādiem apgalvojumiem kā “Es esmu pie visa vainīgs. Es neko citu neesmu pelnījis”. Liepas enerģija palīdz savrupiem, egocentriķiem un cilvēkiem, kuri nekur nejūtas piederīgi. Kastaņa māca būt priecīgam un jautram. Tās enerģija palīdz cilvēkiem, kuri piepūles un pienākumu dēļ ir aizmirsuši, cik skaista ir dzīve. Ozols māca izzināt likteņa cēloņus, kā arī izvēles brīvību, un prot samierināt ar savu likteni. Tas palīdz cilvēkiem, kuriem šķiet, ka viņiem ir nodarīta netaisnība. Šodien ar kokiem atkal sarunājas – vārdos un domās -, ar tiem meditē un saņem to dziedinošās enerģijas vairāk cilvēku, nekā spējam iedomāties.
Daudzi cilvēki bieži vien komunicējas ar augiem, sūta puķēm un kokiem pozitīvas domas vai reizēm mudina savus kolrābjus, tomātus un redīsus augt straujāk. Istabas augi ievērojami labāk zeļ tajās ģimenēs, kur cilvēki izturas mīļi cits pret citu. Uz negatīvu noskaņojumu savā apkārtnē tie reaģē, sliktāk augot.
Grāmatas noslēgumā autors mudina ielāgot, ka saudzīga attieksme dod mums mieru un apzināta atrašanās dzīvnieku un augu sabiedrībā noņem spriedzi un stiprina imūnsistēmu.
