Dzīvojam pasaulē, kurā jebkuram cilvēkam ir sava vieta, loma un pienākumi. Katrs ir nācis šajā dzīvē ar konkrētu uzdevumu.
Dzīvojam pasaulē, kurā jebkuram cilvēkam ir sava vieta, loma un pienākumi. Katrs ir nācis šajā dzīvē ar konkrētu uzdevumu. Dzīves jēgas meklējumos viens pavada visu mūžu un to tā arī neatrod, bet cits neko nesarežģī, nelauza galvu, kā būs rīt un parīt. Cilvēki veido attiecības, mēģina dzīvot tā, kā pašiem tīk, bet neiznāk. Vaino valdību, sliktos ekonomiskos apstākļus, citus, dažkārt arī sevi. Čīkst, ka nav naudas, nav darba. Citam ir pretēja situācija – par darbu nav jāsūdzas, ir vadošs amats un, protams, labs atalgojums. Cilvēks ātri pierod pie konkrētiem apstākļiem, vēl jo vairāk, ja tie ir labvēlīgi un ja nav jādzīvo nemitīgās bažās par materiālo nodrošinājumu.
Nesen aizdomājos, ka ir cilvēki, kuri ik pa laikam mēdz aizņemties no citiem naudu. Vairumam to nevar piedēvēt par grēka izpausmi vai neprasmi rēķināt, kā dzīvot no algas visu mēnesi, lai pēdējās tā dienās nepietrūktu iztikai. Dzīvot no algas līdz algai – tā ir tipiska parādība mūsdienu sabiedrībā, tas skar daudzus. Dzīve uz parāda. Aizņemas mazāku vai lielāku summu, apsola, ka atdos noteiktā laikā. Un tā dzīvo vienu, otru, trešo mēnesi, gadu no gada. Un bieži vien nekas nemainās. Dažs parādu laikus neatdod viņam vien zināmu apsvērumu dēļ – vai nu nav naudas, ko atdot, vai arī šķiet, ka to var izdarīt vēlāk. Acīmredzot naudas aizdevējam uzticēšanās, vēlēšanās otram palīdzēt grūtā brīdī ir galvenā motivācija, kāpēc viņš to dara. Šodien sabiedrība dodas gājienā ar lozungu “Dzīve uz parāda”, jo cilvēki ņem kredītu no bankas, naudu atgriež tikai pēc noteikta laika, bet papildus maksā noteiktus procentus par saņemto aizdevumu. Ērti un izdevīgi klientam, kurš var nopirkt lielāku pirkumu uzreiz, jo no algas to nevarētu atļauties. Vairāki darījuma partneri uzsāk kopīgu biznesu, bet pēc tam vaino cits citu krāpniecībā, jo godīgi nesadala kopīgo peļņu. Kādam ir ticis par maz, bet izveicīgākais un apķērīgākais ir pratis paņemt lielāko kumosu sev. Un tad seko tiesas prāva, lai lemtu, kurš kuram ir parādā vērienīgu naudas summu.
Par parādiem varam runāt arī mīlestībā. Ja mīla pazūd vienam, bet otram tas ir sāpīgi, tad nenoliedzami cietējam liksies, ka otrs viņam darījis pāri un viņam jājūtas kā parādniekam. Tomēr parādu mīlestībā cilvēks droši vien uztver daudz saasinātāk un dvēseliskāk, nekā tad, ja nav saņēmis atpakaļ aizdoto naudu. Kāpēc gan mēs kļūstam cits citam parādnieki? Neprotam, nevēlamies vai izmantojam to, ka varam kādu laiku dzīvot uz citu rēķina? Latviešiem ir skaista filma “Parāds mīlestībā”, kura arī nedod atbildi, kam galvenais varonis paliek parādā – agrākajai mīļotajai sievietei vai tai, kura viņam “iekritusi sirdī un vairs nekrīt laukā”, un kuru viņš paspējis sāpināt, bet lūdz piedot, jo nespēj vairs dzīvot bez viņas.
