Kā tas ir – dzīvot blakus atomelektrostacijai, kura atrodas trīs kilometru attālumā no pilsētas centra? Gulbenes Tautas teātra dalībniekiem bija iespēja to izbaudīt uz savas ādas, četras dienas dzīvojot Zarečnijas pilsētā, kas Krievijā atrodas aiz Urālu kalniem, un tur piedaloties starptautiskajā amatierteātru festivālā. No rīta viesnīcā modāmies no skaļas dārdoņas ārā. Tie bija tādi kā lielgabala šāvieni vai zibens spērieni. Vēlāk noskaidrojām, ka tā – ar troksni – no Belojarskas atomelektrostacijas tiek izvadīts tvaiks. Vai tas nav kaitīgi iedzīvotāju veselībai? Vietējie iedzīvotāji pauda pārliecību, ka pilsētā nekad nav bijusi un nevar būt paaugstināta radioaktivitāte. Visi kā viens sacīja, ka pilnībā paļaujoties uz oficiālo informāciju. Kāds vīrietis mudināja pacelt skatienu augšup – Zarečnijas kultūras nama fasādē ir iestrādāts elektronisks laika, gaisa temperatūras un radiācijas līmeņa rādītājs. Radiācija bija zemāka par normu. Dīvaini, bet arī es noticēju uz vārda.
Vectēvs no Latvijas
Paši Zarečnijas iedzīvotāji smej, ka pilsētas centrs ir neliels, – to varot izstaigāt vienā virzienā 25 minūšu laikā. Toties ap centru ir gana daudz mazu, zilu koka namiņu, kas liecina, ka ne jau visiem šajā pilsētā dzīve ir pārtikusi un prieka pilna. Tur ir arī ubagi, taču ne parastajā izpratnē. Uz ielas stūra neviens ar izstieptu roku nesēž. Vienkārši pienāk un palūdz, vai nevari uzdāvināt kādus rubļus. Pieaugušie neslēpj, ka naudu vajag alkoholam, bērni – saldējumam. Trūcīga no skata ir Zarečnijas pareizticīgo baznīca, kurā ielūkojos dievkalpojuma laikā. Nelielajā telpā bez mācītāja un lūgsnu dziedātājas bija vēl četras vecas sieviņas un kungs gados, kā arī sveču pārdevēja. Sarunā ar viņu uzzināju, ka sievietes vectēvs ir no Latvijas. Un šī nebija vienīgā reize, kad Sibīrijā sastapu kādu savulaik izsūtīto latviešu pēcteci.
Dažs labs Žarečnijas iedzīvotājs, kuru iztaujāju uz ielas, nemaz nezināja, ka pilsētā šobrīd notiek starptautisks amatierteātru festivāls. Tā skatītāji galvenokārt tomēr bija paši amatierteātru dalībnieki. Un tomēr tas netraucēja izbaudīt svētkus un Zarečnijas kultūras nama darbinieku patieso sirsnību un viesmīlību. Katra festivāla diena beidzās ar kopīgu vakarēšanu, dejām un dziesmām līdz rītausmai. Galdi lūza, galvenokārt gan no dzērienu pārpilnības. Bija iespēja pārliecināties, ka šīs pilsētas ļaudis ir lieli optimisti – dziedātāji, teātra spēlētāji, dejotāji. Zarečnijas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi ir starptautisku festivālu laureāti, ir draudzības saites ārzemēs. Kļuva arī skaidrs, ka starptautiskais festivāls varēja notikt tikai ar Belojarskas atomelektrostacijas vadības finansiālo atbalstu.
Pilsēta bija slēgta
Un tomēr bija sajūta, ka Zarečnijā cilvēki dzīvo izolēti. Tā arī ir. Viens no festivāla žūrijas locekļiem – Oļegs Snapkovs – pastāstīja, ka Zarečnija vēl pirms gadiem trim bija slēgta apmeklējumiem no malas. Tas tāpēc, ka te ir atomelektrostacija. Pilsēta savulaik celta, lai stacijas strādniekiem būtu, kur dzīvot. Pirmais atomelektrostacijas energobloks sāka darboties 1964.gada 26.aprīlī. Taču Zarečnijā šo datumu nekad nesvin. Kāpēc? Tāpēc, ka saskata nelāgu sakritību – 22 gadus vēlāk, 1986.gada 26.aprīlī, notika kodolkatastrofa Černobiļas atomelektrostacijā Ukrainā. „Černobiļa – tā ir pavisam cita tehnoloģija, kuru nevar salīdzināt ar Belojarskas atomelektrostaciju,” man sacīja Dmitrijs – puisis spēka gados, dzimis Zarečnijā, vairākus gadus strādājis par inženieri Belojarskas atomelektrostacijā. Ar viņu iepazinos nejauši, uz ielas. Zarečnijas ļaudis nedomājot, ka viņus varētu piemeklēt arī netālās kaimiņvalsts – Japānas – Fukušimas atomelektrostacijas traģēdija. „Mūsu Belojarskas atomelektrostacijā tiek izmantoti reaktori, kuriem nav analogu nekur citur pasaulē. „Japāņi ir mēģinājuši mācīties no mums. Arī mūsu stacijā ir bijušas ķibeles, kad iekārtas nedarbojas. Taču ir uzkrāta liela pieredze. Pat, ja notiktu avārija, nekāda atomsprādziena nebūtu. Viss ir uzcelts tik pamatīgi, ka nekas nenotiktu, pat tad, ja Belojarskas atomelektrostacijai virsū uzkristu reaktīvā lidmašīna,” teica Dmitrijs. Ikviens civiliedzīvotājs var aiziet līdz pašai Belojarskas atomelektrostacijai, taču iekšā iekļūt var tikai ar caurlaidēm.
Jūt ekonomisko krīzi
Zarečnijā pavisam esot pierakstīti aptuveni 37 tūkstoši iedzīvotāju. Belojarskas atomelektrostacijā pirms pieciem gadiem, kad tur vēl strādājis Dmitrijs, bijis aptuveni 3000 darbinieku. Cik strādājošo tur ir tagad, viņš nezināja teikt. Atomelektrostacijai esot liels apkalpojošais personāls, bet energobloku darbības nodrošināšanā strādājot tikai speciālisti, kuru algas ir salīdzinoši lielākas. Kad Dmitrijs 2005.gadā tur strādāja par inženieri, viņš mēnesī pelnīja 15 000 rubļu (apmēram 262 latus). Dzirdēts, ka tagad speciālists tur mēnesī saņem vairs tikai 5000 rubļus. Mēnesī Dmitrijs, kurš viens dzīvo vienistabas dzīvoklī, par visiem komunālajiem pakalpojumiem kopumā maksā aptuveni 2200 rubļus mēnesī. Dmitrijs teica, ka arī Zarečnijā šodien jūt ekonomisko krīzi, ir problēmas ar darbu. „Tā ir parasta situācija, ka cilvēks nespēj atrast legālu, normāli apmaksātu darbu. Arī oficiāli strādājot, algu izmaksa nereti kavējas,” teica Dmitrijs un lika noprast, ka tā ir arī viņa problēma.
