Kolberģa mežniecības mežsargs Guntars Svarups vispirms bija mednieks. Tēvam līdzi medībās par dzinēju sāka iet pusaudža vecumā. Medību dēļ viņš izvēlējās mežsarga profesiju.
Kolberģa mežniecības mežsargs Guntars Svarups vispirms bija mednieks. Tēvam līdzi medībās par dzinēju sāka iet pusaudža vecumā. Medību dēļ viņš izvēlējās mežsarga profesiju.
“Neesmu pierakstījis, ko esmu nomedījis. Tagad pašam būtu interesanti. Tomēr pirmo nošauto zaķi atceros,” saka viņš. Tad Guntars vēl nebija mednieks, bet arī likumi nebija tik stingri kā tagad. Tas bija pelēkais zaķis, ko paņēma uz grauda 6.klases skolnieks. Mežsarga profesiju viņš apguva Aizupes meža tehnikumā, bet mācības turpināt Lauksaimniecības akadēmijā nebija ne vēlmes, ne vajadzības. Tolaik studēja tie, kas gribēja kāpt pa karjeras kāpnēm. “Tas nozīmētu attālināšanos no meža, un man tas nav pieņemami,” atklāj mežsargs. G.Svarups vislabāk jūtas mežā un uzskata, ka mežsargs nevar būt tas, kas nav mednieks. Viņš ir tālu no dzīvnieku pasaules, bet tā ir meža sastāvdaļa.
Dzīvnieku skaits ir jāregulē
“Mežā ir jāiet ar labestību, tad veiksme nepametīs. Tas attiecas arī uz medībām. Tiesa, jaunībā dominēja azartiska vēlme, patika medīt. Ar gadiem viss mainās, tagad svarīgāks par medījumu liekas process jeb medību norise,” atzīst vīrietis. Viņam ir svarīgi redzēt visu, kas mežā notiek. Ziemā zvēru pēdas sniegā var lasīt kā atvērtā grāmatā. Guntars nekādā gadījumā nepiekrīt, ka mednieki ir asinskāri. Viņaprāt, tie varētu būt atsevišķi indivīdi, bet lielākā daļa šā vaļasprieka cienītāju apliecina tāda apgalvojuma absurdu.
G.Svarups atceras, ka pirms diviem gadiem meža īpašnieces sunim uzbruka lūsis. Sieviete sēņoja. Lūsis bija nomedījis stirnu, bet viņai iznāca iet garām. Labi, ka līdzi bija vācu aitu suns. Meža kaķis uzbruka tam, bet tas notika viņas acu priekšā. “Spriedām, ka laika apstākļi ļāva pieiet zvēram pārāk tuvu. Varbūt lūsene bija ar mazuli. Turklāt pie laupījuma! Ja nebūs mednieku, kas regulē dzīvnieku, ne tikai lūšu, skaitu, tad var notikt nelaimes. Kur ir pārapdzīvotība, sākas slimības,” skaidro Guntars. Citu reizi vilks uzlēca mugurā bijušajam Bejas mežzinim. Viņam bija dienesta pistole, tāpēc varēja atšaudīties. “Meža iemītnieki dzīvo pēc dabas likumiem. Civilizētā pasaulē dzīvnieku skaits ir jāregulē,” akcentē mednieks.
Piedāvā medību dieviete
G.Svarupam ir gadījies arī “nopūdelēt”, bet par medību veiksmi nevar sūdzēties. Viņš nekad nav gājis mežā ar domu, ka dzīvnieks noteikti ir jānošauj. Nekad mednieks nav mērķējis dzīvniekam, kam ir mazulis. Medību noteikumi atļauj šaut aļņu teļu vai stirnu kazlēnu, bet G.Svarups negrib to darīt. Individuālās medībās ir izvēle, bet kolektīvajās tas nav korekti pret pārējiem. Ja medību dieviete piedāvā, tad nedrīkst atteikties.
Viņš ir daudz zvēru nomedījis, arī šī medību sezona ir veiksmīga. Guntara kontā ir divi lieli aļņu buļļi, prāvs (205 kilogrami) meža kuilis un meža cūkas sivēns. “Tā ir liela veiksme, jo daudzi mednieki neko līdzīgu nenošauj. Jo vecāks kļūstu, jo mazāk gribas kādam laupīt dzīvību,” secina G.Svarups. Protams, vieglāk ir tēmēt plēsējam. Ejot pa lūša pēdām, viņš ir redzējis, ka zvērs nokodis stirnu kazlēnu, bet nav to ēdis. Tātad zvērs medī azarta dēļ. Tāpat rīkojas vilki. Parasti dzīvnieku mīļotāji par to nedomā, vēršoties pret medniekiem. Stirnas medī arī cilvēki, ne tikai plēsoņas, tāpēc kādam ir jāsamazina medību skaits. Guntaram stirna liekas vissimpātiskākā meža iemītniece.
Varbūt lūsis medī mednieku
“Vilku dzenot, ir vieglāk prognozēt, kādā virzienā tas dosies. Lai gan tas ir lielāks nekā lūsis, ir bailīgāks. Ja dzird šāvienu vai dzinējus, tad bēg. Pelēcis jūt cilvēku apmēram 500 metru attālumā, jo tam ir attīstīti maņu orgāni. Par lūsi bieži vien ir grūti pateikt, kurš kuru medī – mednieks lūsi vai lūsis mednieku, jo tas iet pa cilvēka pēdām,” stāsta mežsargs. Guntaram nav gadījušās bīstamas situācijas, bet medījumi ir pienākuši diezgan tuvu. Lielu meža kuili viņš pielaida apmēram 15 metrus no sevis.
“Suņi dzen kuili. Es bises optikā skatos, bet nekustos. Redzu – dzīvnieks ir paliels, ar vareniem ilkņiem, tātad šaujams. Suņi tam ir visapkārt, tāpēc kavējos. Un kuilis nāk man tieši virsū, jo suņi novērš tā uzmanību. Kad dzīvnieks apstājās, pagrieza galvu un paskatījās man acīs. Nebija laika viņu pētīt, jo īstajā momentā vajadzēja izdarīt šāvienu. Trāpīju un nogāzu uzreiz,” atklāj Guntars. Līdzīga situācija bija, kad suņi dzina aļņu bulli. Tas medniekam pienāca apmēram 12 metru attālumā, turklāt klajā vietā. Baiļu medniekam nebija. Tomēr, ja alnis tāpat būtu turpinājis savu ceļu, lode viņu neapturētu. “Skaidri dzirdēju, kā dzīvnieks elpoja skrējienā. Viņš arī kaut ko domā un ir stresā. No attāluma ir vieglāk šaut,” spriež mednieks.
Medījumu daudz, apbalvotu trofeju ir maz
Guntara dižmedījums ir staltbrieža bullis, ko nomedīja Gaujienas mežniecības mežos 1995.gadā. Viņam šie dzīvnieki patīk. Tie ir skaisti, graciozi un ātri.
“Interesanta ir staltbriežu riesta norise, ko var tālu dzirdēt. Tad var pieiet un novērtēt, vai bullis ir medījams. Parasti tos medī trofeju – ragu – dēļ,” atzīst G.Svarups. Tiesa, ragi, kas varētu gūt medaļas, ir nelielai daļai nomedīto dzīvnieku. Arī meža zvēriem ir dažādas slimības, kas ietekmē ragu augšanu. Aļņiem, šķiet, ragi nepaspēj izaugt. Guntars nomedīja astoņu un desmit gadu vecus buļļus, kam vajadzētu būt trofeju ragiem. Bet nekā! Turklāt astoņgadīgajam bija prāvāka galvas rota nekā vecākajam “brālim”.
“Agrāk mednieki teica, ka tie ir gaļas, nevis trofeju buļļi. Var jau būt, ka ir tāda pasuga,” spriež viņš.
Medaļu viņa trofejām nav daudz: sudraba un bronzas medaļa staltbriežu ragiem, sudraba medaļa lūša galvaskausam, zelta medaļa meža kuiļa ilkņiem, bronzas medaļa aļņa ragiem. Šķiet, ne mazāk svarīgs ieguvums ir medījumu gaļa. Tai neesot ne vainas. Guntars nedomā strīdēties, viņaprāt, visgaršīgākais ir meža cūkas sivēns. Lūsim ir savdabīgas garšas gaļa, bet noteikti ir jāpārbauda uz trihonellozi. Parasti to marinē un žāvē. G.Svarups atzīstas, ka viņam nav pavāra dotību, tāpēc ēdienu gatavošanā neiedziļinās.
Viņš nav vienīgais, kas gaida medības kā patīkamu izklaidi. Kopā ar citiem kolektīva biedriem var pārspriest ne tikai medības.
“Mežā pavadīta diena ļoti labi noņem stresu, tāpēc daudziem svarīgs ir medību process. Neviens sevišķi nepārdzīvo, ja mājās jāatgriežas bez medījuma. Tas pieder pie lietas,” ir pārliecināts Guntars.
