Gaujieniete Māra Kārkliņa ir māksliniece.
Gaujieniete Māra Kārkliņa ir māksliniece. Radoša personība, pēc specialitātes – vitrāžiste.
Vitrāžām velta savu brīvo laiku. Septīto gadu ir skolotāja Gaujienas mūzikas un mākslas skolā. Viņai ir vajadzīgs siltums, tāpēc labprāt pārceltos uz Āfriku, pie piramīdām, taču izjustu pavasara trūkumu un būtu spiesta atgriezties. Šobrīd viņas domas saistās ar Zvārtavas pils zāli, kurai viņa veido vitrāžas. Veidojusi projektu par vitrāžas darbnīcas izveidošanu Zvārtavas pilī un radusies ideja, ka tajā mācīties strādāt ar stiklu varētu arī skolēni . Tad Māra apjautusi, ka lietderīgāk būtu veidot nevis darbnīcu, bet pie mūzikas skolas Gaujienā dibināt mākslas skolu. Iecere īstenojusies.
– Kā jūs atradāt ceļu uz mākslas pasauli?
– Esmu rīdziniece, galvaspilsētā dzimusi un augusi. Dzīvoju blakus Mākslas akadēmijai. Pametu mācības Rīgas 2.vidusskolā un aizgāju mācīties uz lietišķās mākslas vidusskolu. Tur es arī iemīlēju stiklu. Stikla mākslinieciskās apstrādes nodaļā apguvu amata prasmi strādāt ar to. Akadēmijā vitrāžu mācījos pie Teņa Graša.
Kad gāju stāties akadēmijā, teicu, ka iešu mācīties tikai vitrāžu. Toreiz vitrāžas nodaļas tur nemaz nebija, bet T.Grasis teica, ka to varot izveidot. Un tā arī notika – studenti gājām pa akadēmiju un radām telpas jaunai nodaļai.
– Vai nevelk atpakaļ uz Rīgu?
– Nekur tālu no Rīgas nevaru aiziet. Pat tad, ja man nav jābrauc uz Rīgu, es uz turieni dodos. Rīga ir mana pilsēta. Ar to saistās labākie gadi.
– Kā nokļuvāt Gaujienā un kas jūs šeit notur?
– Tas ir saistīts ar Zvārtavas pili. Mans skolotājs Kārlis Dobrais vadīja restaurācijas darbu Zvārtavas pilī un mani uzaicināja strādāt par pils pārvaldnieci. Abi ar vīru pārcēlāmies uz šejieni. Pirms tam kādu laiku dzīvojām Smiltenē. Absolvējot Mākslas akadēmiju, man likās, ka laukos ir vairāk, ko darīt. Man gribējās daudz strādāt un sevi izpaust.
Zvārtavā esmu nostrādājusi deviņpadsmit gadus. Man ir palaimējies, ka pilī ir vitrāžas darbnīca. Zvārtava mani pievelk un fascinē. Biju domājusi, ka Zvārtavā padzīvosim piecus gadus. Tagad mums pie pils ir ģimenes īpašums.
– Vai varat droši teikt, ka šeit esat iesakņojusies uz visiem laikiem?
– Mans ceļš ved starp Gauju un Daugavu. Bērni arī mācās Rīgā. Nezinu, vai viņi nāks atpakaļ. Vecākā meita Kristīne ir māksliniece ar pieredzi, mācās maģistratūrā. Viņai ir 26 gadi. Annai ir 22 gadi, mācās Universitātē, bet divdesmitgadīgais Jēkabs -Tehniskajā universitātē. Kristīne izvēlējās studēt dizainu un tēlniecību – tāpat kā viņas vectēvs. Tā iznāk, ka mākslinieciskās saknes rodamas vairākās paaudzēs. Kristīne izteikusi vēlēšanos nākotnē strādāt kopā ar vecākiem. Anna apgūst projektu vadīšanu, arī viņa būtu vajadzīga mūsu ģimenes uzņēmumā, tāpat arī Jēkabs ar savām datorzinībām.
– Jūs ģimenē esat divi mākslinieki.
– Vīrs Ģirts ir dizainers – interjerists. Strādājam kopā, tāpēc viņš ir apguvis arī daudzus specifiskus vitrāžas noslē- pumus. Viņš stiklu griež labāk nekā es. Montāžas un arī citos darbos es bez viņa nemaz nevaru iztikt. Vīrs palīdz tādos darbos, kur manas rokas ir par trauslām. Arī Zvārtavas pilī strādājam kopā. Dažbrīd varbūt traucē tas, ka ģimenē divi cilvēki strādā kopā. Ir reizes, kad mēs strīdamies, jo katram ir savs viedoklis. Spējam arī vienoties, kā ir labāk, bet citreiz – ne. Radošā procesā tas ir normāli, ka katrs mēģina pierādīt savu taisnību.
Nereti ir tā, ka cilvēki nerunā par vienu un to pašu. Tad nav jēgas strīdēties un pierādīt savu taisnību. Mūsu raksturi ir atšķirīgi, tāpēc mums ir interesanti.
– Kas saista skolotājas darbā?
– Skolā strādāt ir interesanti, jo tas man ir kaut kas jauns. Visi mākslinieki, kas mācās akadēmijā, parasti saka, ka par skolotāju nekad nestrādās. Es arī domāju, ka skolotāja nekad nebūšu. Pienāk laiks, kad gribas ar kādu dalīties tajā, ko proti. Viņiem mācu stiklisko domāšanu ar elementāriem darbiem, ko šādā vecumā var izdarīt. Mēs pētām krāsu sakarības ar gaismu, krāsu spēles telpā, gaismas spēles stiklā. Bērni mudina neatpalikt no tā, ko dzīve šodien piedāvā. Man ir jādomā līdzi, kā bērniem likt saprast, ka māksla viņiem ir vajadzīga šodien un kā to viņi varētu izmantot nākotnē savā dzīvē. Reizē ar skolēniem es eju līdzi dzīvei.
– Jūs sakāt, ka suģestē pilis un baznīcas.
– Tās ir vietas, kur vitrāža reāli var dzīvot. Strādāju ar plakano, klasisko vitrāžu. Vitrāža ir kā radīta, lai ar to mākslinieciski papildinātu pakešu logus. Tie šim mērķim ir ērti un izdevīgi. Ar stikla traukiem es nestrādāju. Tam ir vajadzīga cita tehnoloģija, tajā neesmu praktizējusies.
Ir saglabājies pietiekami daudz vēsturisku celtņu, kurās es varētu izpausties. Nekādus modernus eksperimentus netaisu.
– Par māksliniekiem saka, ka viņi spēj strādāt tikai tad, kad ir radošā iedvesma.
– Tāpēc arī man tie lauki patīk, ka tie ir daba, tik mainīga. Katru gadu pavasaris te atnāk citādāk. Man patīk pilsētas dzīve, Rīga, bet laukos rodas vairāk radošās iedvesmas brīžu. Visas iedvesmas nāk no dabas. Tās var rasties no cilvēciskām attiecībām. Tik spilgtus cilvēkus bieži neizdodas satikt, taču reizēm no viņiem var uzlādēties. Daba katru dienu sagādā kādu brīnumu.
– Jūs esat guvusi pieredzi, strādājot arī ārzemēs?
– Jā, Vācijā, Holandē. Mani darbi ir skatāmi Zviedrijā un Argentīnā. Vācijā guvu labu pieredzi restaurācijas darbos, strādājot 16. un 19.gadsimta celtnēs. Zvārtavā dzīvojot, iepazinos ar baroniem fon Ferzeniem. Viņi aicināja strādāt Vācijā. Renesanses tipa ēkās bija jāizmanto tā laika tehnoloģijas, cik vien tas ir iespējams. Vispirms jāveic smags izpētes darbs. Arī ārzemēs strādāju kopā ar vīru, bez viņa man ir grūti. Viņš ir cilvēks ar zelta rokām. Viņš mani aptur tad, kad šauju pāri strīpai. Pašlaik pēc labākās sirdsapziņas ir jāpaveic iesāktais Zvārtavas pilī. Tad redzēs, kāds būs piedāvājums. Parasti ir tā, ka viens darbs aizved pie nākamā.
– Kas jums ir vajadzīgs, lai labi justos?
– Tā ir harmonijas sajūta. Kas to rada? Mazliet kreņķu, iespējas tos pārvarēt un padarīta darba sajūta – tas dara cilvēku laimīgu. Darbs nedrīkst būt viegls, jābūt problēmām, kuras jārisina. Reizēm man šķiet, ka esmu gudra un talantīga, reizēm – ka neko nevaru.
Esmu dzimusi interesantā laikā – kad Skorpions ir norietējis, bet Strēlnieka zīme vēl nav sākusies. Es varu būt tik nesavtīga kā Skorpions un tik uzbrūkoša kā Strēlnieks. Reizēm esmu ne šis, ne tas.
– Kas jūs interesē ārpus mākslas pasaules?
– Protams, bērni. Man ir mazmeita Frančeska, kurai ir divi gadiņi. Viņa man liek apzināties, ka dzīve iet uz priekšu un ka mani kāds var saukt par vecmāmiņu. Reizi mēnesī tieku viņu paauklēt.
– Vai kādreiz mēdzat cīnīties ar slinkumu?
– To vairāk darīju bērnībā. Ir tāds teiciens, ka katru dienu ir jāizdara vismaz divi tādi darbi, kas nepatīk. Marks Tvens katru rītu esot piecēlies un aizgājis gulēt, tā uzskatot, ka divi darbi izdarīti.
Jaunībā sevi mēģināju audzināt, lai neesmu egoiste. Tagad cenšos dzīvot brīvi. Vairāk domāju par brīvību, nevis par slinkumu. Slinkumam ir sava nozīme. To nevajag kultivēt, taču reizēm tam vajag ļauties, ja tāda iespēja ir. Tas nav nekas slikts. Slinkums ir katra laba cilvēka īpašība.
