„Alūksnes Ziņās” vērsās kāda Ziemeru pagasta iedzīvotāja, lūdzot palīdzēt atrast kādu cilvēku, kas varētu ziemas laikā izmitināt pie sevis viņas mājas tuvumā klīstošo stārķi, kurš salauzta spārna dēļ nav spējis aizlidot uz siltajām zemēm.
Sieviete atklāj, ka viņas māju tuvumā esot stārķu ligzda, kas bijusi stārķa līdzšinējā mājvieta. Augusta sākumā viņš uz pāris nedēļām pazudis no redzesloka, bet atgriezies jau ar salauztu spārnu.
Sniegt palīdzību neļauj likums
Pirmajās dienās ziemeriete stārķi paņēmusi savā aprūpē, pāris dienas viņu apkopjot savā dzīvoklī, bet vēlāk turpinot rūpēties par viņu, stārķim uzturoties mājas tuvumā. Vienlaikus viņa interesējusies par iespējām stārķa izmitināšanai zooloģiskajā dārzā vai dzīvnieku patversmē, kas beidzās neveiksmīgi. Laika apstākļiem kļūstot aukstākiem, viņa vēlējusies atrast kādu, kurš būtu ar mieru rūpēties par stārķi ziemas periodā, jo pašai tādu iespēju nav.
Tiesa, Madonas reģionālās vides pārvaldes Dabas aizsardzības daļas vadītājs Aldis Verners norāda, ka šāda rīcība nav likumīga. Tā kā Latvijā baltais stārķis ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, „Dzīvnieku aizsardzības likumā” noteikts, ka cilvēki bez īpašām atļaujām, ko izsniedz Dabas aizsardzības pārvalde, nedrīkst iejaukties ar šiem putniem saistītajos dabas procesos.
Bojā aiziet apmēram simts putnu
„Šis nav pirmais gadījums,” saka A.Verners, piebilstot, ka arī pašam ir gadījies nesekmīgi zvanīt uz zooloģiskajiem dārziem un citām iestādēm, cenšoties palīdzēt kādam ievainotam savvaļas putnam. Tiesa, katru gadu Latvijā paliekot šādi „līdz galam neattīstījušies putni”, kas, pēc A.Vernera teiktā, dažbrīd ir skaitā tuvu pie simta, bet citus gadus pat simts un vēl vairāk. „Faktiski viņi ir nolemti, jo nav spējīgi nekur aizlidot. Kā tas dabā ir iekārtots, viņi iesaistās dabiskajā vielu apritē, taču, lai cik tas nežēlīgi skanētu, likumi ir tādi, ka cilvēks nedrīkst iejaukties šajos procesos,” viņš saka.
Lai gan ziemerietes mājas tuvumā klīstošais stārķis pēdējā laikā paradis arvien vairāk attālināties no cilvēkiem un pazust no redzesloka uz aizvien ilgāku laika periodu, A.Verners to vērtē divējādi. „No vienas puses tas ir labi, ka šis putns pamazām virzās prom, jo tas nozīmē, ka viņš ir gatavs atgriezties savā ierastajā vidē, taču no otras puses – ir skaidrs, ka uz Āfriku viņš aizlidot nevarēs un dabiskā kārtā ies bojā.”
