Savu 90 gadu jubileju 3. augustā nosvinēja apenietis Vladimirs Timfojevs. Viņš sauc sevi par īstu latvieti, lai arī dzimis Pleskavā. Kā viņš saka, visas saknes laistas Latvijā.
Pēc kara uz Latviju
Raibs un skarbs bijis Vladimira mūžs. Dzimis 1929. gada 3. augustā, Pleskavā. Tur beidzis divas sākumskolas klases. Atminas, kā ik dienu bijis jāmēro četri kilometri līdz skolai – vienalga, silts vai auksts. Ģimenē bijuši pieci cilvēki. Pēc kara, lai dabūtu ko ēdamu, ar vecāko māsu ne reizi vien gājuši 60 kilometrus uz Latviju, lai iemainītu dažādas lietas pret pārtiku.
Vēlme mācīties
Vēlāk, kad Vladimirs bijis atgriezies no nometnes Vācijā, ar vecākiem un Pleskavas tirgoņiem braucis uz Apes tirgu. Tur varēja ko labāku nopirkt. “Tā mēs ar mašīnu braucām uz Apes tirgu. 1954. gadā šeit, Apē, organizējās rajons un būvkantoris. Tēvs sāka strādāt būvkantorī un dzīvot Apē, Padomju ielā 13. Bet mani atdeva uz Karvu par ganu puiku. Ganīju govis gar Vaidavu, reiz peldēja avīzes gabals pa upi, izlasīju, ka Rīgā arodskolās vajag skolēnus. Atdzinu govis mājās un pateicu saimniecei, ka eju prom. Teicu, dari, ko gribi, bet man jāmācās,” viņš atminas. Iestājies 16. arodskolā mācīties santehniķa amatu, izmācījies un pēc tam bijis jāatstrādā četri gadi šajā arodā. Toreiz katram jaunajam speciālistam noteica, kur jāstrādā. Viņam bijis jāatbild par santehniku jaunuzceltajās skolās un slimnīcās. Vladimirs skolu beidza ļoti sekmīgi, tāpēc sūtīts komandējumos uz Balviem, Rēzekni. 1950. gadā iesauca Padomju armijā. “Atnāca pavēste, ka gadi sasniegti, un iesauc armijā. Labi, ka skolas laikā paspēju apgūt šofera kursus. Tas man noderēja vēlāk,” stāsta seniors.
Šofera amatā daudz piedzīvotā
Kaļiņingradas apgabalā dienēja trīs gadus, “pa blatam” mājās tika palaists trīs mēnešus ātrāk. Atgriežoties Latvijā, viņu gaidīja atpakaļ santehniķa darba vietā. Bet, atbraucot paciemoties pie vecākiem Apē, tur atbrīvojusies šofera vieta, un viņš tā arī palicis Apē. Apgādājis iestādes ar malku – skolas, slimnīcas, arī Gaujienā, Trapenē, Vidagā. “Kad rajons likvidējās, tad mašīnas bija jānodod Alūksnei, bet man uz turieni negribējās. Tajā laikā Apē bija rūpkombināts, paliku Apē par atslēdznieku,” viņš turpina stāstu.
Vēlāk vajadzēja šoferi Apes slimnīcā, un Vladimirs pieteicās šajā darbā. Kas tik neesot piedzīvots 14 gadu gaitā! “Jebkurā diennakts laikā bija jābrauc, kā pazvanīja, tā braucu. Pirmo reizi, vedot grūtnieci, bija atlikuši vien 13 kilometri līdz slimnīcai, kad sieviete sāka dzemdēt. Tad glābu gan bērnu, gan māti, un viss bija kārtībā. Pēcāk ziemā pa Pleskavas šoseju vedu grūtnieci ar mazo vabolīti “Moskviču”. Palika 200 metru līdz šosejai, bet pa lielajām sniega kupenām ar vabolīti nevarēja pabraukt, atkal nācās saglābt bērniņu.” Tāpat bijis Vidagā aprīlī, dubļu laikā, kad bērniņš pieteicies mašīnā. Ar dažādiem notikumiem un piedzīvojumiem bagāti bijuši visi 14 gadi šajā darbā.
Mācijis vadīt auto
Pēc tam Apes skolā vajadzējis instruktoru šoferu apmācībai. Šajā jomā nostrādājis un mācījis jaunos šoferus 33 gadus. Vladimiram tas ļoti paticis. “Darbam ir jāpatīk, un man ar to paveicās. Tajā laikā arī sāka ierīkot gāzi mājās, tāpēc tika izveidota gāzes noliktava Apē, lai balonus varētu atvest un nomainīt. Tā kā santehniķis ir tuvu gāziniekam, nolēmu Valmierā divas nedēļas mācīties par gāzinieku, un papildus instruktora darbam 27 gadus strādāju arī tur,” viņš stāsta. Darba bijis daudz un laika maz, mājās bijusi saimniecība – gotiņas, cūkas, dārzs. Bet, kamēr sieva bijusi dzīva, bijušas četras darba rokas, un viss bijis padarīts.
Sieva – kaimiņu meitene
Ar sievu iepazinies pavisam vienkārši. Vladimirs no Balviem atvedis divas meitenes uz darbu Apes tipogrāfijā. Viena no meitenēm apmetusies mājā, kur dzīvoja Vladimirs. Pamazām sagājuši kopā.
Gadu nodzīvojuši, un ļaudis sākuši mēļot, ka nav piedienīgi dzīvot kopā neprecētiem. Tāpēc viendien, atbraucot ātrāk no darba, Vladimirs ar savu meiteni devies uz Dzimtsarakstu nodaļu, kas bijusi turpat, pretī mājai. Tā nu 1955. gadā ticis pie sievas. “Agrāk Avotu ielā 14, kur tagad dzīvoju, bija kurināmā kantora noliktava, man šis zemes gabals ļoti patika. Kad kantoris likvidējās, tad priekšnieki to piešķīra man. Tā sākām dzīvot un pašu rokām visu būvēt, celt un iekārtot,” atminas Vladimirs. Veidojusies arī bagātīga ģimene.
Dejas, dzeja un optimisms
Vladimiram ir dēls un meita. Dēls dzīvo Siguldas pusē, savukārt meita – Apē. Ir pieci mazbērni. Brīvajā laikā seniors piektdienās un otrdienās apmeklē Apes senioru klubiņu, viņam patīk dažādas aktivitātes, nespēj nosēdēt mājās, labprāt dejo. Dodas uz sanatorijām, kur bieži senioriem ir atpūtas vakari, tajos viņš vienmēr cenšas iesaistīties un arī padejot. “Jūtu, ja padejoju, kļūstu ņiprāks, un ir enerģija veselam mēnesim. Citi gaužas par sāpēm un sliktumu, bet es sūdzēties nevaru. Cilvēki jau man saka – gribētu būt tikpat ņipri kā es un ar skaidru prātu. Domāju, ka galvenais pašam pozitīvi sevi noskaņot, tad arī veselība nebūs tik slikta,” saka kungs. Vēl Vladimiram patīk dzeja. Atminoties savas dzīves mirkļus, viņam tapuši vairāki dzejoļi, kurus seniors noskaita. Tajos ieskanas atmiņas gan par skolu, par mīlestību, gan skarbo dzīvi nometnē. Jau teju 15 gadus Vladimirs ir viens, taču turpina dzīvot ar optimismu – ir gan kaķi, kas pavada līdz pat autoostai, gan jaunības draugi, gan jauniegūtie paziņas.
“Trīs gadus bērnībā biju nometnē Vācijā, zinu vācu valodu, un joprojām sazinos ar cilvēkiem no turienes, sešas reizes esmu tur arī bijis. Uzstādījām piemiņas plāksni vietā, kur bija mūsu nometne,” bilst Vladimirs.
Aktīvie Apes seniori
Viņš atzīst, ka garlaicīgi nav gājis. Dzīve bijusi jautra un interesanta. Novērojis, ka Apē ļoti sarucis cilvēku skaits, jo daudzi aizbraukuši. Veco cilvēku esot krietni vairāk, taču tie ir ļoti aktīvi. Šobrīd Apes seniori jau gatavojas Apes pilsētas svētkiem, un svētkos apciemos tos, kuri veselības dēļ nevarēs paši doties uz svētkiem.
