Vienmēr gaidu vakarus, kad televīzijā kārtējo reizi būs vērojams raidījums “Tāda ir dzīve”.
Vienmēr gaidu vakarus, kad televīzijā kārtējo reizi būs vērojams raidījums “Tāda ir dzīve”. To ir interesanti skatīties, jo parasti aptvertās tēmas liek aizdomāties par daudzām lietām, kurām ikdienā nepievēršam uzmanību, steigā un aizņemtībā veicot ierastos obligātos darbus. Tajā aptvertās tēmas lielākoties ir sāpīgas un dziļas, bet sabiedrībā populāru cilvēku izteiktie viedokļi – atšķirīgi. Man patīk, ka raidījums liek domāt un analizēt, salīdzināt un izvērtēt. Tiesa, cilvēka domas ik brīdi nodarbina viņa prātu, liek uzbangot emocijām, atcerēties kaut ko patīkamu vai atkal gluži pretēji – aizmirst kaut uz mirkli nepatīkamus pārdzīvojumus un izjūtas, kas nelaiž vaļā.
Pēdējā raidījumā diskusiju tēma bija par adoptētiem bērniem, par to, kā veidojas viņu dzīve, neizjūtot īsto vecāku mīlestību un rūpes. Aktieris Jānis Plēsums savu īsto māti saticis tikai tad, kad sasniedzis solīdu vecumu. Un tikšanās bijusi tikai vienu reizi. Tad arī uzzinājis, ka viņam ir otra dzimšanas diena. Savai bioloģiskajai mātei viņš tiekoties pateicis visiem labi zināmo patiesību, ka “māte ir ne jau tā, kas laidusi viņu pasaulē, bet gan tā, kas viņu izaudzinājusi”.
Es nezinu, kā to nosaukt – par likteņa ļaunu rotaļu vai cietsirdīgu dzīves spēli, ka jaukās un labās ģimenēs nereti aktuāla ir šī problēma – nav bērnu. Turpretī vecāku alkoholiķu ģimenēs bērnu bariņš ir visai prāvs – daudzās mutes ik dienu māc izsalkums, blakām netīrajā un nabadzīgajā mājoklī līdzās apsēdusies mātes un tēva neiejūtība un vienaldzība. Mīlestībai šajās mājās durvis vienmēr ir bijušas cieši aizslēgtas. Kāpēc šie bērni izkrīt laimei no rokām? Atbildes joprojām nav.
Pārsteidzoši, bet, izvērtējot demogrāfisko situāciju valstī, otrie vai trešie bērni dzimst reti kurā ģimenē. Toties tipiska parādība ir sestie, septītie vai astotie bērni ģimenē. Vai tiešām pārsvarā gadījumu šādas ģimenes spēj bērna dzīvību pielīdzināt naudas maka biezumam? Tas nav attaisnojoši pat tad, ja ģimenē nav neviena pelnītāja, bet iztikas avots ir tikai bērnu pabalsti. Vai šie vecāki ir padomājuši, ka bērni augs lielāki, ka viņiem katru dienu gribēsies ēst, ka viņi būs pamazām jāizskolo, kamēr varēs uzsākt patstāvīgas dzīvesgaitas. Apsveicami ir gadījumi, ka adoptētie bērni agrāk vai vēlāk atrod ģimenes siltumu pie nepazīstamiem cilvēkiem svešās mājās. Tiesa gan, lielākā daļa šo audžuvecāku nedzīvo Latvijā, bet gan ārvalstīs. Bet tas varbūt nav galvenais (ja vien izdodas nokļūt labā ģimenē!), bet gan izaugt par labu un godīgu cilvēku un spēt visu mūžu samierināties ar domu, ka pašu vecākiem esi bijis nemīlēts un nevajadzīgs. Bet vai šādu nodarījumu var piedot? Droši vien cilvēka sirds to diezin vai jelkad spēj.
