Vairākas reizes ārsti Natāliju ir “norakstījuši”, paziņojot, ka viņas dzīves stundas ir skaitītas.
Vairākas reizes ārsti Natāliju ir “norakstījuši”, paziņojot, ka viņas dzīves stundas ir skaitītas. Taču par spīti viņu prognozēm un diagnozēm sieviete dzīvo un jūtas diezgan labi.
Pirms vairāk nekā 40 gadiem kādā Krievijas mazpilsētā piedzima veselīga meitenīte Natālija. Vecāki priecājās par bērna ātro un labo attīstību. Diemžēl, kad meitenei palika četri gadi, veselība krasi pasliktinājās. Natālija kļuva bāla, izstīdzējusi, bieži krita bezsamaņā.
Bērns nedzīvos
“Vecāki aizveda mani uz rajona centru pie ārsta. Diagnoze bija šaušalīga – leikēmija. Mediķi ieteica mātei samierināties ar to, ka meitiņa ilgi nedzīvos,” vecāku stāstīto atceras Natālija.
Taču meitenes māte negribēja samierināties. Viņa bērnu aizveda pie radiem uz Moldāviju. Vietējā dziedniece ieteica Natālijai trīs reizes dienā iedzert ēdamkaroti sarkanā vīnogu vīna un ēst pēc iespējas vairāk vīnogas.
“Uzvarēja vecāku ticība, ka bērns nedrīkst nomirt pirms mātes un tēva. Palīdzēja arī Moldāvijas rudens un vīnogas,” saka Natālija. “Tagad es domāju, ka varbūt ārsti pārsteidzās ar diagnozi, iespējams, tā nemaz nebija leikēmija. Kas to lai zina?”
Kad meitenei bija 12 gadi, ģimene pārcelās uz dzīvi Latvijā.
Briesmīga avārija
Jaunībā Natālijai bija iespējas ceļot ārpus PSRS robežām. Ungārijā dzīvoja vēstuļu draudzene Sofja, kuru sievietei vairākkārt izdevās apmeklēt, braucot ar autobusu tūrisma ekskursijā uz Ungāriju. “Vienas ekskursijas laikā es ar Sofjas draugu braucu automašīnā pa kalnu ceļu – tā saucamo serpentīnu. Biju pie stūres, pagriezienā netiku galā ar automašīnas vadību, un iekritām 36 metrus dziļā aizā. Šoka un izdzīvošanas instinktu vadīti, mēs pa jumta lūku izlīdām ārā,” atceras Natālija. “Tad mašīna eksplodēja. Jutu, kā mani apber ar stikla lauskām un zemi, pēc tam zaudēju samaņu.”
Pēc kāda laika abus cietušos nogādāja tuvākajā slimnīcā. Sieviete bija bezsamaņā. Veicot pirmo pārbaudi, ārsti konstatēja, ka Natālijai stipri cietis galvaskauss, vairākās vietās bojāti mugurkaula skriemeļi un ir neskaitāmas grieztas brūces. Novērtējot viņas stāvokli, nolēma, ka sieviete nakti nepārdzīvos.
Atpakaļ dzīvē
“Tā kā ungāru slimnīcas ārsti prognozēja ātru nāvi, viņi brūces sašuva pavirši, lai tikai neasiņotu. Manā somiņā atrada Sofjas tālruņa numuru un paziņoja viņai, ka no rīta jāatbrauc un jāidenficē PSRS pilsones līķis,” stāsta Natālija.
Taču sieviete tik ātri vēl negrasījās mirt. Tajā pašā naktī viņa atguva samaņu un pieprasīja sazināties ar PSRS vēstniecību. Viņas uzstājības un neatlaidības mudināti un nogurdināti, ungāru ārsti un padomijas vēstniecības darbinieki piekāpās un pēc nedēļas nogādāja sievieti Budapeštas slimnīcā. Tur mediķi kaut cik “salāpīja” viņas veselību un atļāva braukt atpakaļ uz mājām.
“Toreiz neviens neveda pāri robežām ar “ātro” palīdzību. Par transportu vajadzēja rūpēties pašai. Lielajā ekskursantu “IKARUSā” uz aizmugurējiem sēdekļiem ierīkoja kaut ko līdzīgu lazaretei. Tā šķērsoju robežas guļus ar pasi uz krūtīm,” atceras Natālija. “Rīgā mani ātrā medicīniskā palīdzību nogādāja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Man patiešām bija lauzta galvaskausa pamatne, pēc brauciena bija izveidojies arī asinsizplūdums smadzenēs.”
Vēl sievietei konstatēja, ka vairākās aizšūtajās brūcēs ir palikuši stikla gabali. Tos izoperēja. Natālija slimnīcā gulēja vairāk nekā pusgadu. Pēc tam Rehabilitācijas centrā pusgadu nostiprināja veselību un mācījās staigāt.
Gribu bērnus
“Par spīti ārstu pesimistiskajām prognozēm es turpināju dzīvot. Diemžēl man bieži sāpēja galva, arī mugura reizēm sagādāja problēmas,” atzīst Natālija. “Pirmos piecus gadus biju pirmās grupas invalīde ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Ārsti aizliedza pat domāt par bērnu dzemdēšanu, piedraudot, ka tas var beigties ar paralīzi vai pat nāvi.”
Sieviete neklausīja. 1982. gadā viņa dzemdēja pirmo dēlu. Veselība krasi pasliktinājās. Lai glābtu viņas dzīvību, ārsti bija spiesti atvērt sievietes galvaskausu.
“Atkal vairākus gadus pārvietojos ar grūtībām, un, atklāti sakot, bija arī problēmas ar saprāta spējām. Par dēlu rūpējās vīrs, par mani – kopēja,” atceras sieviete. “Pēc trīs gadiem piedzima vēl viens dēls. Ārsti mani uzskatīja par galīgi traku un nenopietnu. Bet man vajadzēja bērnus, lai pierādītu, ka esmu sieviete, nevis tikai riebīga čaula.”
Dzīve ar ierobežojumiem
No pirmā acu skatiena Natālijai nevar redzēt nekādus sarētojumus vai nepilnības. Taču, ieskatoties vērīgāk, var saredzēt tikko manāmas rētas.
“Lai mazinātu rētas, 1992. gadā iztaisīju sejas plastisko operāciju. Ārsti pat pēc tik ilga laika pēc avārijas brīnījās par tik rupji sašūtām brūcēm. Kad skaidroju, viņi tikai grozīja galvu un raustīja plecus,” saka Natālija.
Katru gadu vismaz mēnesi sieviete pavada slimnīcā, jo diemžēl galvas traumas sekas kļūst arvien jūtamākas. Šobrīd, kaut arī ir veselības problēmas, viņa ir arī uzņēmēja.
“Lai nopelnītu papildu naudu, vīrs palīdzēja man ierīkot pirti, ko izīrēju dažādiem pasākumiem un banketiem. Līdz ar to man un dēliem ir nodarbošanās, kamēr vīrs atrodas jūrā,” lepni klāsta sieviete.
Viņa ir optimiste un tic, ka dzīvos ilgus un laimīgus gadus.
“Zīlniece man pareģoja, ka visu mūžu “staigāšu pa bārdas naža asmeni,”” saka Natālija. “Tādēļ mani nebaida dzīves likstas, zinu, ka man vēl daudz jauku gadu priekšā.”
