Ir cilvēki, kuriem šķiras darbs un valoda sprēgā kā sveķainas malkas šķilas krāsnī.
Ir cilvēki, kuriem šķiras darbs un valoda sprēgā kā sveķainas malkas šķilas krāsnī. Tā var teikt arī par alūksnieti, pirmsskolas izglītības iestādes ,,Pienenīte” saimniecības daļas vadītāju Ausmu Brišku, kura pasaulē nākusi pirms sešdesmit gadiem, 10.aprīlī.
Ausma šajā amatā strādā kopš bērnudārza atvēršanas pirmās dienas, pēc diviem gadiem kopā ar bērnudārzu svinēs 30 gadu darba jubileju.
Vārdi plūst viegli un skanīgi kā bērza sulas traukā un veido interesantu atmiņu mozaīku.
Sapņoja kļūt par dārznieci
“Esmu nākusi no Ērgļiem. Kad piedzimu, brālis un māsa jau bija priekšā. Daudzi intervijās atceras skaisto bērnību, man tādas nebija. Vajadzēja daudz strādāt, kolhozā ravēt bietes, slaukt un ganīt govis. Mani valdzināja zeme. Es katru ziedu uztvēru kā brīnumu, kurš piedzimst no zemes dzīlēm. Ļoti patika dienvidu eksotiskie augi, tāpēc es pēc Vestienas septiņgadīgās skolas absolvēšanas nolēmu mācīties par dārznieci. Sapņoju, kas augs manā dārzniecībā. Manu sapni izgaisināja kaimiņiene, kura bija gudra un praktiska sieva. Padzirdējusi par maniem nodomiem, viņa teica: “Tu, bērniņ, esi no laukiem. Tu Bulduros netiksi. Taču, ja negribi palikt par slaucēju, tev jādomā par kaut ko praktiskāku un dzīvei nepieciešamu.” Es paklausīju. Izlēmu kļūt par zootehniķi un aizgāju mācīties uz Saulaines lauksaimniecības tehnikumu,” atmiņās dalās Ausma.
Viņa apbrīno savu mammu, kura nav baidījusies tik tālu pasaulē palaist 14 gadus vecu meiteni. Četri gadi pagājuši vēja spārniem, jaunā speciāliste atgriezusies dzimtajā pusē. Sākusi strādāt kolhozā “Vidzeme” par ciltslietu zootehniķi. Saimniecība specializējusies piena lopkopībā, audzējuši arī cūkas un aitas. Lai visu labāk pārraudzītu, braukusi ar motociklu. Vislielākās problēmas sagādājušas slaucējas. Tām paticis iedzert, tāpēc govis nereti nācies slaukt pašai zootehniķei.
Jaunie neklausās pareģojumos
Viņa ļāvusies jaunības priekiem. “Braucām uz ballēm Vestienā, dejojām līdz rīta gaismai. Tur arī satiku savu nākamo vīru, izskatīgu, staltu puisi Ēriku. Viņš lauksaimnieka profesiju bija ieguvis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Kāzas svinējām jaukā septembra dienā. Naktī uznāca ļoti stipra salna. Otrā dienā dārzos ziedi bija nosaluši. Kāzu viesi sprieda, ka tas neesot uz labu. Mēs jutāmies stipri un neklausījāmies pareģojumos. Nākamajā gadā piedzima meita Arta, vēl pēc laika Ginta,” stāsta Ausma.
Ausma neatceras, kāpēc vīrs ierosinājis pārcelties uz Siguldu. Iespējams, viņam gribējies pamēģināt spēkus citā pusē. Viņa priekšlikumu pieņēmusi, bet ar darbu iegūtajā profesijā nav paveicies. “Mani labprāt būtu pieņēmuši par zootehniķi Vidzemes ciltslietu stacijā, bet nebija, kur atstāt bērnus. Jaunais bērnudārzs vēl nebija nodots, meklēja darbiniekus. Man ieteica painteresēties par darbu un iespējām iekārtot bērnus bērnudārzā. Tā arī izdarīju un biju trāpījusi mērķī,” atceras Ausma.
Izrādās, tieši tas, ka viņa atbraukusi ar motociklu, noteica izvēli. Vadītājai ņiprā jauniete iepatikusies, un viņu pieņēmuši darbā. “Vadītāja teica: “Zini, man tās lauku meitenes patīk. Tu brauc ar motociklu. Tieši tādu cilvēku man vajag. Man šķiet, ka arī spēks tev kaulos turas, varēsi palīdzēt bērnudārza labiekārtošanā. Es tevi pieņemu darbā par saimniecības daļas vadītāju.” Tā es tiku pie darba un bērni – bērnudārzā,” atminas Ausma.
Taču viņas aizņemtību drīz vien pamanījusi kāda rīdziniece un pratusi to izmantot savā labā. Ēriks pēc septiņiem laulībā nodzīvotiem gadiem kļuvis neuzticīgs, sācies dancis pa trim. Ausma sapratusi, ka viņa šajā konkurencē neuzvarēs, tāpēc atkāpusies.
Cerība vēlreiz nodibināt ģimeni tomēr neizdzisa. Viņa satikusi savu īsto cilvēku. Par šo satikšanos Ausmai ir īpašs stāsts: “Es, vēl strādādama par zootehniķi, gribēju turpināt mācības Latvijas lauksaimniecības akadēmijā. Lai atsvaidzinātu zināšanas mācību priekšmetos, iestājos Madonas vakarskolas 11.klasē. Tur mācījās arī Kārlis Briška, ar kuru mēs labi satikām. Toreiz pat sapņos prātā nenāca, ka mūsu attiecības varētu veidoties ciešākas. Pēc desmit gadiem liktenis mūs saveda kopā Siguldā. Abiem pirmās laulības aiz muguras. Abiem bērni. Man divas meitas, viņam – divi dēli. Nolēmām sākt jaunu dzīvi. Apprecējāmies, pārcēlāmies uz dzīvi Alūksnē, jo Kārlim te dzīvoja māsa. Mani zootehnika vairs neinteresēja, es meklēju citu darbu. Tā iznāca, ka Alūksnē tolaik cēla bērnudārzu, atkal vajadzēja saimniecības daļas vadītāju,” atceras sieviete.
Mūsdienās darba kļuvis vairāk
Ausma atzīst, ka darba apjoms krietni palielinājies. “Ēdienkarte desmit dienas nedrīkst atkārtoties, katru reizi jāizdomā kaut kas jauns. Stingrākas kļuvušas arī veterinārā dienesta prasības. Pat zīmogs, ja cūkai tas uzspiests uz ādas, jāizgriež un jāsaglabā, lai varētu pārbaudes laikā pierādīt, ka esmu to likumīgi iegādājusies. Darbu sarežģī cenu aptauja,” stāsta Ausma.
Tomēr dzīvi neaizņem tikai darbs. To krāsaināku dara daudzie vaļasprieki, arī ceļošana. Kādreiz viņa izmantojusi piedāvātās ceļazīmes, tagad braucot ar personisko automašīnu. “Šogad gatavojamies braukt uz Alpiem. Kamēr mašīna vēl nav nolietojusies, tikmēr jāceļo,” spriež A.Briška. Vēl viņai patīkot rušināties dārzā. Interese saglabājusies kopš bērnības, kad sirdī glabājusi sapni kļūt par dārznieci. “Pie mājas ir zeme, tur no agra pavasara līdz pat pirmajam sniegam paiet visas brīvās dienas,” atzīst saimniece.
Ausma neslēpj, ka viņai nepatīk svinēt jubilejas. Tas sasaistot, tomēr patīkot būt kopā ar draugiem, jautri uzdziedāt un padejot. Agrāk cilvēki vairāk dziedājuši.
“Tagad cilvēkiem nav laika, priekšroku dod internetam, televizoram, ieslēdz magnetofonu. Esmu novērojusi, ka arī sarunās jaunieši vairs nav tik atklāti, baidās no skauģu mēlēm. Domāju, ka to ietekmē sociālie apstākļi. Pārāk liela ir sabiedrības noslāņošanās. Ja kādam iet labāk, tad pārējie spriež, kur viņš ņem naudu. To esmu izjutusi arī uz savas ādas, tāpēc saprotu cilvēku izvairīšanos stāstīt par panākumiem,” uzskata Ausma.
