Manuprāt, nav nejaušība, ka par “Mūsu zelta dziesmu” kļuvusi „Dzimtā valoda”. Vēlreiz noklausoties tās sākotnējo versiju, ko dzied Jānis Grodums, skudriņas skrien pār muguru. Katrs vārds līdz ar saviļņojošo mūziku skar sirdi. Tiesa, paradoksālākais ir tas, ka domājam, tajā dzied par mūsu – latviešu – valodu. Taču Leons Briedis ir tulkojis moldāvu dzejnieka Grigores Vieru rakstīto tekstu. Tas tikai apliecina, cik patiesi ir vārdi, ka visi ļaudis raud un smejas vienā valodā. Turklāt dzimtā valoda katram ir kā māte. Tā ir mīļa un neaizstājama, jo ir vienīgā visā plašajā pasaulē. Tieši šī iemesla dēļ TV šova finālā, kas notika reizē ar sākto parakstu vākšanu par otru valsts valodu – krievu valodu –, „Dzimtā valoda” kļuva par mūsu svarīgāko dziesmu.
Šis kā allaž politizētais jautājums ir sāpīgs, jo liek apzināties, cik apdraudēta ir latviešu valoda. Lai to aizsargātu, ir nepieciešams ierobežot lielāko valodu lietošanu. Realitāte ir tāda, ka krievu valodu Latvijā lieto vairāk nekā valsts valodu. Neviens to nedomā un arī nespētu apdraudēt. Man nav nekas pret krievu valodu, ir pat žēl, ka to vairs neprotu tik labi kā senāk. Nav vajadzības lietot. Taču īpaši lepna jūtos, ka uz Latviju atbraucis japānis, kurš vēlas apgūt mūsu neparasti skaisto un skanīgo valodu. Ir svarīgi radīt citās valodās runājošo interesi par latvisko. Mūsu valoda ir kā mazs dzintara gabaliņš, kuru gadu tūkstošiem auklējusi tauta. Tikai mēs paši esam atbildīgi, lai tā nepazustu kā daudzu mazo tautu valodas. Ceru, ka kādreiz visi Latvijā dzīvojošie pratīs latviešu valodu.
