Edgars pacēla Elzu savās stiprajās rokās un iesēdināja ratos. – Ņem nu dzērvenes, tās vareni spēcina, – teica viņš, pasniegdams sauju ar sulīgām ogām. Elza neatteicās.
Edgars pacēla Elzu savās stiprajās rokās un iesēdināja ratos.
– Ņem nu dzērvenes, tās vareni spēcina, – teica viņš, pasniegdams sauju ar sulīgām ogām.
Elza neatteicās. Sirdij pukstot, no sāniem skatījās Edgarā un klusībā priecājās, ka, dzērvju balsīs klausoties, bija aizgājusi līdz purvam. Kādreiz satiekoties Edgars bija gan uzsmaidījis, reiz lielākā sabiedrībā pat roku ap pleciem aplicis. Bet tagad… viņai, par to domājot, galva noreiba. Zirgs veda pa meža ceļu, Elza, piespiedusi vaigu Edgara plecam, raudzījās mākoņos. Kopš tās reizes satikšanās notika regulāri. Ļaudis jau sāka runāt par kāzām. Saausījās arī Edgara tēvs un noprasīja dēlam, vai Lejītenes meita šoreiz būšot tā īstā. Ja tā lieta esot nopietna, tad neesot ko vilkt garumā. Vēl piebilda, ka mātei spēka pietikšot mazbērnus paauklēt.
– Tēv, – Edgars lūkoja iestarpināties, – vēl jau…
– Klusu! Nekāds vēl jau, – tēvs asi pārtrauca, tad maigāk piebilda: – Mājās vietas diezgan, ved tik sievu, cik ilgi vecpuisī kūkosi?
Pazīdams tēva noteikto raksturu, Edgars tikai pamāja ar galvu. Tās pašas dienas vakarā viņš, uz sliekšņa stāvēdams, bildināja Elzu. Kāzas svinēja īsi pirms Ziemassvētkiem. Edgara tēvs noraudzēja alu. Kāzu mielastam nežēloja vepri un pavasara bullēnu. Arī zosu ganāmpulks saruka. Jau nedēļu pirms svarīgā notikuma Edgara mājās valdīja rosība. Sākumā domāja lūgt tikai radus, darbabiedrus, bet kā nu kaimiņus neaicināsi. Kopā sarēķinot, ap simtu sanāca.
Mazliet abi sastrīdējās par Daci – Edgara skolasbiedreni. Elza vilcinājās ar ielūgumu, taču Edgars sakaunināja. Sacīja, lai nākamā sieviņa neesot greizsirdīga uz viņa jaunības dienu draudzeni, kurai nu pašai esot vīrs pie sāniem.
Diena iegadījās saulaina. Elza Edgaru sagaidīja balta kā gulbis.
– Rūgts, rūgts! – sauca iesilušie kāzu viesi. Atkal Elzai šķita, ka ir purvā un Edgars to nes uz ratiem. Laimīgi smaidot, viņa iekrita vīra skavās.
Kāzu naktī Elza redzēja dīvainu sapni. It kā viņi būtu uzkāpuši kalnā. Pāri, kā jau rudenī, uz purvu lidoja dzērves. Te viena pielidoja tuvāk Edgaram un sievietes balsī kaut ko teica. Tas, Elzā vairs neklausīdamies, aizgāja putnam līdzi. Veltīgi viņa sauca, līdz pamodās. Uztrūkusies sēdus, atviegloti nopūtās. Te nu viņš gulēja – agrākais meitu luteklis, tagad Elzai piederošs. Viņa maigi sabužināja vīra matus.
– Ā, sieviņa modina! Vai laiks jau celties? – Edgars, klusi dudinādams, pievilka klāt sev silto Elzas augumu.
– Mēs dzīvosim laimīgi, neesmu vairs puika, – viņš čukstēja. Elza, to klausoties, laimīgi smaidīja. Pirmīt redzētais sapnis kā nokaunējies pazuda rīta miglā.
Pēc kāzām Elza atsāka darbu pastā, Edgars – gaterī. Pirmie pieci gadi aiztraucās kā putni. Viņu ģimenes ligzda bija svētīta ar divām meitām un dēlu. Mīlestības netrūka. Abas mātes pārmaiņus auklēja mazbērnus. Kad bērni jau gāja skolā, Edgars, kurš uz darbu vairāk brauca ar mašīnu, ziemā mēdza visus izvizināt ar zirgu. Kas tie bija par priekiem!
Elza bija laba māte un sieva. Nekad viņa neaizgāja gulēt, nesagaidījusi mājās vīru. No rītiem līdzi paņemšanai allaž sagatavoja sviestmaizes un karstu kafiju. Edgars vienmēr bija teicis, ka viņa esot vismīļākā sieva, par kādu citi varot tikai sapņot.
Tie, kuri viesojās Apšu ģimenes mājās, allaž jutās kā svētnīcā. Brīvdienās viņi mēdza pastaigāties. Reiz abi noskatījās, kā vecāks pāris saudzīgi atbalstīja viens otru.
– Cik labi tā, – viņa laikam to bija pateikusi pārāk skaļi, jo Edgars vaicājoši ieskatījās acīs, tad mierinoši noteica: – Arī mēs tāpat vecumā soļosim.
Pagastā abiem bija laba slava. Allaž ņēma par vedējiem, jo ticēja, ka jaunie vēlāk dzīvos tāpat kā Apses – ciešā rakstā saaudušies.
Tad kaut kas notika. Bez liekiem strīdiem dzīves valdziņš sāka irt. Ārēji jau nekā vēl nemanīja. Visu laiku viņi dzīvoja vasarā un nemanīja salnas tuvošanos. Iekšēji Elza juta, ka tā sākās ar dienu, kad Edgars pārbrauca no kursiem – tāds sapņains, sevī ierāvies. Nekā nejautāja, cerēja, ka pāries. Tad Elzai atausa gaisma. Ģimenes pavardā bija iezagusies jauna liesma, kura kā magnēts pievilka Edgaru.
Tagad, skatīdamās pakaļ vientulīgam pajūgam, viņa mēģināja atcerēties, vai kāds bija teicis vai pati nojautusi, laikam jau pati, ka Edgars brauc satikties ar Judīti. Toreiz, atsteigusies no darba un apmetusi ap pleciem biezāku jaku, tāpat kā jaunībā Elza bija traukusies uz purvu. Savādu ilgu pārņemta, apstājusies pie priedes. Tālāk bija redzama mašīna. Zirgu Edgars nebija ņēmis. Varbūt, ka atcerējās Elzu? Saspridzinājusi augumu, Elza drīz vien ieraudzīja, ka abu augumi sakusa. Edgars ar savu spēcīgo roku kaislīgi glāstīja Judītes meitenīgās krūtis. Elza neizturēja. Asaru aizmiglotām acīm, klusēdama pārnāca mājās. Pāri lidoja novēlojies dzērvju kāsis. Kaut tāpat kā pirms divdesmit gadiem aicinoši sauca putni, viņas mīlestība bija noziedējusi. Vai tiešām viņu abu kopdzīve bija tikai tāds mānīgs putna sauciens? No šim domām Elza nodrebinājās. Pie kājām pieglaudās viņu abu mīlulis un ņurrādams kaut ko stāstīja. Elza runci pacēla un iegremdēja seju pūkainajā kažokā.
– Elza, – Edgars pienācis klusi ierunājās. – Nenāku pie tevis taisnoties, bet mani kaut kas dzen.
Tieši tā viņš teica: “Kaut kas dzen.”
Vēlāk tas Elzai ilgi skanēja ausīs. Vēl Edgars teica, ka viņš sadegšot, ja nepaklausīšot šim aicinājumam. Lai Elza saprotot to un mēģinot piedot.
– Vakariņas taču ēdīsim kopā, kartupeļi vārās. Ar biezpienu labi garšos. Klāt piedzersim pienu, māte iedeva, – Elza runāja un centās apslāpēt asaras.
Edgars klusēja, viņa saprata, ka vīra sirds tiecas prom pie Judītes, ka ne ar kādiem spēkiem viņa vīru nenoturēs. Kā pārtverdams domu pavedienu, Edgars ierunājās:
– Nakti pārlaidīšu pie brālēna. No rīta kopā ar Judīti brauksim pie viņas vecākiem. Līdzi ņemšu drēbes un mašīnu. Bērniem nekā nestāsti. Ar dēlu runāšu pats.
Elza stīvi raudzījās tālumā un domāja, cik labi, ja tas būtu tikai nelādzīgs sapnis, no kura varētu pamosties. Tikai pēc mašīnas rūkoņas viņa sarāvās un atskārta patiesību… Gribēja skriet pakaļ, tad atslīga plīts priekšā uz soliņa. Tādu viņu atrada abi jaunākie bērni. Kā norunājuši, nekā nejautāja, bet aizveda māti kā slimnieci uz gultu. Tonakt meita gulēja pie Elzas. Laikam jau saprata. Drīz beigs vidusskolu. No tādiem vairs nenoslēpsi.
Elza turpināja strādāt. Mājās bērni par tēvu vairs nerunāja, žēloja māti. Arnis ar divkāršu spēku metās darīt vīra darbus. Vecākā meita Zaiga ar jaunas sievietes lepnumu nosodīja tēvu. Viņai pašai jau bija savs draugs, sirdsdraudzenes Mārītes brālis Lauris. Viņa nosolījās dzīvot viena. Lauri kaitinādama teica, ja precēšoties, tad tikai ar bagātu, kuram latu vietā dolāri skan. Elzai matos ātri sudrabains mirdzums iekāpa, kopš tā skuķe Edgaru aizvilināja.
Tonakt atkal Elza sapnī redzēja dzērves. Ietrīsējās sirds. Atkal gribējās traukties uz purvu.
– Kā tāda muļķe! – viņa pamodusies sevi norāja. – Es te šņaukājos par aizgājušām dienām, kad laukus jau sniegs klāj, bet pašai dzimšanas diena. Vakarā būs viesi, bet pīrāgi vēl necepti. Arī rīdzinieki solījās atbraukt. Arnis jau sen tīkoja satikties ar brālēnu. Pat pirti apņēmās izkurināt. Jāsāk rosīties, gaļa arī jāšmorē. Jāliek Valdai kartupeļus nomizot, drīz viņai jābūt mājās no skolas. Jāizkurina lielā istaba, lai var rīdziniekus izguldīt, – prātoja Elza.
Viņa šovakar būs priecīga – tā sevī apņēmusies, viņa devās pēc malkas un pēkšņi apstājās. Ceļa līkumā parādījās pazīstamā mašīna. Elza negribēja noticēt savām acīm. Vējš iesvieda acīs sniega vērpeti. Mašīna iebrauca sētsvidū, no tās izkāpa Edgars.
– Mīlas vasara beigusies, mana noklīdusī dzērve ir atkal mājās, – nodomāja Elza, raugoties savā bijušajā vīrā, kas lēniem soļiem, turot rokās čiekurotu egles zaru, nāca uz viņas pusi.
