Piecītis šur vai tur – tas nav nekas. Tajā pašā laikā otrs skaita vajadzīgo summu līdz pēdējam santīmam.
Piecītis šur vai tur – tas nav nekas. Tajā pašā laikā otrs skaita vajadzīgo summu līdz pēdējam santīmam. Alūksnē vēl nav populāri atstāt dzeramnaudu, bet ko par to domā paši alūksnieši – dzeramnaudas devējs un saņēmējs?
Alūksnes NVO atbalsta centra Cilvēktiesību atbalsta tīkla koordinatore Eva Aizupe:
“Dzeramnaudas došana darbojas pēc brīvprātības principa. Ja cilvēks grib, tad viņš dod, bet, ja negrib, tad nedod. Tā vairāk attiecas uz apkalpojošo sfēru, it sevišķi uz ēdināšanu. Dzeramnaudu var dot, ja apkalpošanas serviss ir labā līmenī. Tas ir atkarīgs arī no tā, vai tajā brīdī ir vai nav lieka nauda. Ja cilvēks aiziet lietišķās pusdienās vai izdzer tikai kafijas tasīti, tad, protams, viņš nedos dzeramnaudu. To var dot arī frizierim un kosmetologam, bet es to nedaru. Ja man ir pazīstama friziere, es labāk aizeju pie viņas ar šokolādi, ko pie kafijas kopā apēdam. Daļēji tā arī ir dzeramnauda, bet to iedot man ir patīkamāk. It kā tas ir absurdi, bet nepazīstamam cilvēkam iedot dzeramnaudu ir vieglāk nekā pazīstamam.
Pie mums šobrīd ir zema pirktspēja, cilvēkiem nav naudas. Viņi ir izrēķinājuši, cik jāmaksā, un lieku naudu iedot ir grūti. Ja uzlabosies ekonomiskais stāvoklis, tad arī vairāk dos dzeramnaudu. Otrs iemesls, kāpēc nedod dzeramnaudu, ir tas, ka apkalpošana nav tāda līmenī, lai gribētos atstāt dzeramnaudu. Cilvēkiem, kuri strādā apkalpojošā sfērā, algas ir mazas, un viņi nav ieinteresēti censties. Domāju, ka arī citi alūksnieši, tāpat kā es, dzeramnaudu dod maz. Es to dodu tikai kafejnīcās un tikai tad, ja patīk, kā mani apkalpo. Bet, ja apkalpo strupi, es pat neiedomājos, ka varētu atstāt dzeramnaudu.
Rīgā cilvēki noteikti dzeramnaudu dod vairāk. Arī ārzemēs tā ir populāra, it sevišķi Kanādā. Man pat bija pārsteigums, ka oficiālā ielūgumā, kur aprakstīti dzīvošanas apstākļi, teikts, ka tā ir tautas tradīcija, ka desmit procentu apjomā no summas, kas jāmaksā, ir jādod dzeramnauda. Dodot dzeramnaudu Latvijā, es nerēķinu desmit procentus, Kanādā es to darīju. Bija pat tā, ka mēs maksājām un aizmirsām iedot dzeramnaudu, viņi neprasīja, bet stāvēja un gaidīja, kad iedosim.
Alūksnē dzeramnaudu nedodu bieži. Parasti ir tā, ka maksājamā summa ir, piemēram, 2,85 lati, tad atstāju trīs latus. Domāju, ka tāpēc arī cenas ir tuvu pie nākamā lata robežas. Ārzemēs apkalpojošās sfēras darbiniekiem darba devēji ir izrēķinājuši, cik viņi maksā algu un cik darbinieks var nopelnīt dzeramnaudu.
Esmu novērojusi, ka vīriešiem, it sevišķi, ja ir kopā ar sievieti, dzeramnaudas atstāšana ir goda lieta un viņi to dara biežāk. Tā gan reizēm šķiet sava veida izrādīšanās.”
Firmas “Kollona – Serviss” frizieris Māris Vīgups:
“Jāatzīst, ka vairums alūksniešu neatstāj dzeramnaudu, bet ir, kas atstāj. Vidēji rēķinot, tie, kas atstāj, ir viens cilvēks no divdesmit. Tas ir maz, bet vairāk nevar gribēt, jo Alūksnē dot dzeramnaudu vēl nav populāri. Eiropā un Rīgā desmit procenti no maksājuma summas konstanti ir dzeramnauda. Mazāku summu par desmit procentiem es neuzskatu par dzeramnaudu, bet gan ņirgāšanos par cilvēku. Tad labāk nedot vispār. Es dzeramnaudas devējus iedalu divos tipos – tie, kas to var atļauties, un tie, kas patiesi novērtē manu darbu. Pirmie ir turīgi cilvēki un vienmēr iedod lielāku summu, negaidot atpakaļ atlikumu. Otrie ir cilvēki, kas tiešām ir novērtējuši manu darbu un atstāj dzeramnaudu, lai arī nav no turīgajiem. Esmu novērojis, ka biežāk cilvēki dzeramnaudu atstāj nevis par galarezultātu, bet par apkalpošanu. Mans klientu loks galvenokārt ir sievietes, bet ir arī vīrieši. Procentuāli vīrieši ir dāsnāki nekā sievietes. Ja no 100 sievietēm dzeramnaudu atstāj 10, tad no 10 vīriešiem – pieci. Ir bijuši gadījumi, kad saņemt dzeramnaudu ir nepatīkami, jo jūtu, ka tā ir dota, lai izrādītos, vai arī devējs grib pierādīt sev, ka ir kas augstāks nekā patiesībā. Tad gribas dot atpakaļ. Neņemu dzeramnaudu no bērniem un, ja redzu, ka cilvēkam nav liekas naudas, ko atstāt. Tad saku, ka nevajag, bet ir, kas tāpat noliek uz galda un aiziet. Atteikt ir nepieklājīgi, bet nauda pakaļ nevienam netiek sviesta.
Manuprāt, latvieši maz atstāj dzeramnaudu. Tā ir cilvēka brīva izvēle – atstāt vai nē, un cik daudz. Tas ir atkarīgs arī no klienta garastāvokļa un naudas daudzuma makā. Ja klientam paprasa mazāku summu, ar kādu viņš ir rēķinājies, tad viņš no prieka atstāj dzeramnaudu. Dzeramnauda ir apmēram 0,01 procents no ienākumiem. Manuprāt, vairāk dzeramnaudas ir ēdināšanas iestādēs.
Personīgi es labprāt atstāju dzeramnaudu, ja esmu apmierināts ar saņemto. Visbiežāk to daru nevis par pakalpojuma kvalitāti, bet par apkalpošanu. Ja jūtu, ka esmu gaidīts klients, ja man nāk pretī, tad noteikti dodu dzeramnaudu. Mazākā summa, ko esmu atstājis dzeramnaudā, ir pieci procenti, bet lielākā – piecdesmit procenti no maksājuma summas. Strādājot par frizieri, lielākā dzeramnauda, ko esmu saņēmis, ir 200 procenti, bet tā ir bijis tikai vienreiz un ne Alūksnē. Ir cilvēki, kas ir maksājuši 50 procentus, arī Alūksnē. Frizūra ir mākslas darbs. Ja cilvēks zina, ko nozīmē frizūras veidošana, tad prot to arī attiecīgi novērtēt. Ja tiek gatavota, piemēram, kāzu frizūra, tad frizieris tajā ieliek daļiņu no sevis, jo apzinās, ka cilvēkam tas ir brīnišķīgs un nozīmīgs brīdis.”
