Cik vien jaunā dzejniece Antra Vanaga sevi atceras, viņa vienmēr ir fantazējusi un radījusi savu pasauli ar zaķiem un ragačiem.
Cik vien jaunā dzejniece Antra Vanaga sevi atceras, viņa vienmēr ir fantazējusi un radījusi savu pasauli ar zaķiem un ragačiem. Kas tie tādi? To nezina arī Antra, bet viņas bērnu dienu zīmējumos tie izskatās pēc zaķiem ar ragiem. Veclaicenes pakalni un lejas ar ezeriņiem ir piemērota vide teiksmainiem dabas tēliem.
“Man te ir savas takas un taciņas mežos, kam ir romantiski nosaukumi. Ir daudz mīļu vietu, kurp dodos viena. Ļoti patīk staigāt pa mežiem, pļavām un purvājiem. Un reizēm nav iespējams nedzejot par vienradžiem, troļļiem vai rūķīšiem, kas tūlīt parādīsies aiz egļu pudura,” viņa atklāj. Tēvs ir vēsturnieks un lielisks stāstītājs, tāpēc meitenei nebija grūti iztēloties brīnumainas norises sengrieķu mītos un varoņteikās, zvaigznes, svešas planētas un zinātniskās fantastikas notikumus.
Nav tuva modernā dzeja
“Agrāk tuvi bija Māris Melngalvs un Klāvs Elsbergs, jo arī manī bija dumpības gars, kas jaušams viņu dzejā. Tagad labāk patīk Fricis Bārda. Kad to pateicu jauno autoru seminārā, visi smējās. Bet lai jau!” viņa neuztraucas. Pieredzējušie autori kritizēja jauno dzejoļus. Antrai pārmeta romantikas meklējumus. Bija iebildes arī pret pantmēru, ko viņa necenšas strikti ievērot. “Nerakstu arī neko aktuālu vai mūsdienīgu. Bet visiem tomēr patika mans dzejolis “Pilsētas kaķēns pavasarī”, jo tas ir tik kaķēnisks, ka neesot vēlmes meklēt trūkumus,” atceras autore. Viņa atzīst, ka modernā dzeja, kur “zirgs māj ar roku”, nekad nebūs tuva, jo tajā nav dvēseles. Kad Vanagu vecajai kaķenei piedzima mazs neglītenis “kā gara, balta desa ar izstieptu kaklu, apsarkušām ačtelēm un astīti, kas izskatījās kā ieskrūvēta no cita kaķa”, tad Antrai bija tā žēl un viņa lūdza paturēt jau trešo kaķi mājās.
Kad Antra ar draugiem pārrunāja, kādam dzīvniekam katrs atbilst, visi bija vienisprātis, ka viņa ir kaķis. Viena staigā, kur pašai patīk, bet vienmēr ir vajadzīgas mājas, kur atgriezties.
Vārdi skan autores sirdī
A.Vanaga uzskata, ka ir vajadzīga arī romantiska dzeja, tāpēc viņai ir prieks par atsauksmēm, kas apliecina – daudziem tās pietrūkst. Slimība neļāva jaunajai autorei sagatavot dzejoļu krājumu publicēšanai. Lasītāji dzejas iepazinuši publikācijās žurnālos un jauno autoru kopējā izdevumā. “Ja vārdi skan manī, tad tie līdzīgas izjūtas izraisīs arī citos. Dzejas tēli paši nāk pie manis, un es rakstu,” apgalvo autore. Tagad ir sagatavots dzejas krājuma manuskripts par sievietes izjūtām, dabu un mīlestību. “Izmantoju dabas tēlus, iemiesojoties purva elfā vai jaunā vilkatē, kas mēnesnīcas naktī meklē līko koku, lai pārvērstos par vilceni. Tas nozīmē, ka dzejā ir nereāli tēli, bet tā es labāk varu izteikt izjūtas. Tie reizē ir un nav par dabu,” skaidro Antra.
Viņa dzejoļus raksta ar roku, jo ar rakstāmmašīnu drukātie liekas sveši. Turklāt nereti rindas top autobusā vai citā ne visai piemērotā vietā. Pirmais ir kāds motīvs, kas it kā lidinās ap Antru. Netverami vārdi un frāzes ir jānoķer un jāieliek dzejas formā. Tad vajag apsēsties, un vienā brīdi dzejolis ir gatavs. “Tas notiek ātri. Es lēni nevaru uzrakstīt vārsmas, kas man liktos pietiekami labas. Tiesa, ir arī gadījies, ka kādu dzejoli pabeidzu tikai pēc gada, kad ir līdzīgs noskaņojums. Tomēr sistēma tā nav,” vērtē autore. Viņa pieļauj, ka kādu dienu nodos publicēšanai arī vēsturisku romānu, kas pamazām top.
Iedvesmu rod mijkrēslī mežā
Netālu no Vanagu mājām mežā ir dīķis, kur vidū ir maza saliņa ar vienu koku un satrunējušiem stumbriem, kas sakrituši ūdenī. Viss tur ir sūnots un zaļš. Dažreiz dīķī peld meža pīles. Šī vieta Antrai liekas īpaši teiksmaina. Var iztēloties, ka tur dzīvo vienradži. Un miglas vāli ļauj domāt, ka troļļi dzer kūpošu vakara tēju. “Man patīk sēdēt pļavā uz izgāztas egles stumbra un skatīties, kā satumst un iedegas pirmās zvaigznes. Mijkrēslis man liekas maģisks. Neviens cits diennakts laiks nav tik skaists kā brīdis, kad saule ir tikko norietējusi, bet vēl saglabājas tās gaismas ēnas. Reizēm ir tik brīnišķīgi, ka gribas kliegt kā Faustam – mirkli, apstājies!” jūsmo dzejniece. Viņa atzīst, ka šis ir ražīgs laiks – nesen vienā rāvienā uzrakstīja piecus dzejoļus.
Lai arī tas varētu liekties dīvaini, Antrai patīk arī lielpilsēta Rīga. Viņa jūtas neizsakāmi laimīga, jūtot, kā viss tajā pulsē. Tad dzīva un brīva jūtas arī dzejniece. Bet pēc dažām dienām intensitāte kļūst nogurdinoša, un tad atkal gribas atpakaļ laukos.
A.Vanaga ir pārliecināta, ka pasaulē valda kāda augstāka vara, tikai neņemas apgalvot, vai tas ir kristiešu Dievs, par ko raksta Bībelē. Viņa to sauktu par augstāko saprātu, kas “mīt tur augšā”. “Reiz biju sadusmojusies, ka viss ir citādi nekā gribētos. Mijkrēslī viena staigāju pa mežu un dusmīgi runāju uz debesīm. Un beigās teicu – vai tu mani arī dzirdi, atbildi vai dod kādu zīmi. Pēkšņi debesīs iedegās zvaigzne! Ja arī tā būtu sagadīšanās, tas ir bezgala skaisti,” vērtē Antra. No tās dienas viņa dzīvi uztver tādu, kāda tā ir, un meklē skaisto, patīkamo un labo, nevis to, kas nav izdevies vai piepildījies. Viņa neļaujas pesimismam un cenšas norobežoties no negatīvā, lai gan tas nekur nezūd. Tā Antra rod spēku, lai atgūtu veselību. “Mēģinu arī apkārtējiem dot pozitīvu enerģiju. Vajadzētu daudz vairāk optimistisku cilvēku, lai būtu līdzsvars. Tagad negatīvā ir vairāk,” domā dzejniece.
***
Mijkrēšļa elfa
Es jau vien iedama garām…
Es jau šeit nebūšu ilgi…
Vakara tīmekļos sēžas
Tauriņi smagi un zilgi.
Izpleš tie cakotus spārnus,
Sajaucot krēslainu pienu,
Kamēr es dejoju pļavā.
Un bārkstis pazarēs sienu.
Purvs manī iemīlējies.
Tas mani gūsta un tvarsta,
Uzglūn kā briesmonis sūnās,
Līdz tumsa vēsā kļūst karsta.
Glauž mani rāvainām rokām,
Līdz viņa skavās es krītu,
Un brīdi aizejošas zvaigznes
Alku plīvurā mītu.
Meždīķos burbuļo vardes,
Burdamas nakti un dienu,
Kamēr es staigāju klusi,
Atraisot lapu ikvienu.
Un tad es midzinu putnus,
Klusums līdz mežājos lās,
Tālajā, tālajā zemē
Patiess ir viss un nekas…
