Lielākā daļa nāk ne tie, kuriem vajadzētu. Kuriem vajadzētu, tie vēl nenāk, bet viņiem noder arī tad, kad atnāk, terapeita Voldemāra Šīra teiktais skan mazliet kā kalambūrs. “Par adatu terapiju daudzi atceras kā pēdējo – kad viss cits ir izmēģināts, ar zālēm sabeigtas aknas, viss izoperēts. Atnāk – nu, ja varat, palīdziet! Vieglāk ir palīdzēt pašā sākumā – sabalansēt orgānu, sistēmu darbību, harmonizēt enerģiju plūsmu kanālos. Stimulēt vai mazināt, kas nu kuram nepieciešams. Jaunas aknas ielikt es nevaru, taču ar adatām veiksmīgi var atsāpināt. Un, ja cilvēks vismaz pa nakti var mierīgi pagulēt, arī tas nav maz,” spriež ārsts.
Punkti ir visur
Ārstniecības metodi, kas iedarbojas uz punktiem ārējā ausī, sauc par aurikuloterapiju. Viens no skaidrojumiem skan, ka auss pēc aprisēm atgādina cilvēka embriju, līdz ar to var spriest, kur kādi punkti izvietojušies. “Galvas nervu projekcijas zonas uz auss gliemežnīcas ādas,” noskandē V.Šīrs. “Eiropā ar to franči vairāk nodarbojušies, jau agri sāka pētīt, kāpēc vergiem no Āfrikas ir īpašas rētas ausīs.”
Ir terapijas, kas strādā ar punktiem pēdās vai plaukstās. Katram pašam diez vai vajadzētu durt adatas, taču var izmēģināt pašmasāžu ar dažādām bumbiņām, piemēram, “sudžok” metodes ir plaši aprakstītas.
Ar šīm projekciju zonām jārēķinās arī, ja kāds vēlas likt auskarus vai modernu pīrsingu – tās izvietotas pa visu ķermeni. Caurdurot noteiktus punktus, var gan stimulēt, gan kavēt noteiktu orgānu darbību. Zināma prakse, ka auskari palīdz apturēt strauju redzes pasliktināšanos. V.Šīrs piebilst, ka pīrsingu kārotājiem jāatceras – jebkurš svešķermenis “alerģizē” organismu. Svarīgs ir arī svešķermeņa materiāls: zeltam piemīt stimulējošas īpašības, sudrabam – nomierinošas.
Paņēmieni atšķiras
Akūtam iekaisumam V.Šīrs neķeras klāt, taču pieļauj, ka citi terapeiti, iespējams, dara citādi. Akūtas sāpes, piemēram, krika mugurā gan ir ārstējama – pietiek ar trim piecām septiņām reizēm. Ja ir jau hroniska vaina, jārēķinās ar ilgāku kursu. 15 reižu ik pēc dienas, tad pārtraukums trīs četras nedēļas, lai organisms varētu noreaģēt. Nepieciešamības gadījumā šīs 15 reizes atkārto. Ārsts vērtē, ka cilvēki reizēm terapijai pieiet mehāniski – pārforsē vai pārāk ātri no tās atsakās, nerēķinās, ka iedarbība ir visaptverošs process. Modernais cilvēks esot pieradis domāt kategorijās – noriju tableti, palīdzēja, nepalīdzēja. Taču tas ir nepareizi arī attiecībā uz medikamentiem.
Kā kuriozu V.Šīrs stāsta par kādu “kuņģa punktu” uz pēdas, kuru ieteic turēt mitrumā. Uzdedzina čūlu, un, lūdzu, mitrums būs. “Jūs tikai nerakstiet, tā jau tāda anekdote vairāk, es tā nestrādāju. Varbūt vajadzētu pamēģināt, tad vispirms jāpārbauda uz sevi, bet man negribas gruzdošu ogli grūst sev klāt,” teic V.Šīrs.
