Laikam gan būtu grūti atrast cilvēku, kurš atzinīgi vērtētu PET pudeļu izmešanu nevietā. Aptaujā 93 procenti iedzīvotāju uztraucas par vides tīrību. Tomēr gandrīz puse atzīst, ka negribētu mest PET pudeles tām speciāli paredzētos konteineros. Tāpēc nevienu vairs nepārsteidz, ka pēc vairākām lielajām talkām meži un ceļmalas ir pilnas ar atkritumiem, starp kuriem netrūkst plastmasas, kas nesadalās. Nesen sēņojot biju pārsteigta, ka mežā, kas ir tālu prom no lielākiem ceļiem, PET pudeles var lasīt sēņu vietā.
Ciemojoties Norvēģijā, nedēļas laikā neredzēju nomestu nevienu PET pudeli, tetrapaku, skārdeni vai citus atkritumus. Katrā veikalā ir automāts, kurā tiek saliktas gan pudeles, gan skārda bundžas, bet par tām saņemto naudu var tērēt jauniem pirkumiem. Tagad arī Latvijā Vides ministrija vēlas ieviest sistēmu plastmasas pudeļu otrreizējai pārstrādei. Taču alus darītāj asociācijas pārstāvji ir pret, jo sistēmas ieviešana sadārdzinātu alu un citus plastmasas pudelēs pildītos dzērienus. Manuprāt, to nepamatoti augsto cenu varētu samazināt. Tas ir absurds, ka pat par ūdeni pudelē ir jāmaksā vairāk nekā par pienu. Maksājot 2,6 santīmus par pudeli, varētu nomaksāt sistēmas ieviešanai iztērētos 10 miljonus latu. Igaunijā šī sistēma strādā. Igauņi atzīst, ka sistēma ir dārga, bet viņu meži nav pilni ar PET pudelēm. Arī Latvijā netiek izmestas tās pudeles, kuras var nodot, pretī saņemot naudu.
