Cits pēc cita gan pa ietvi, gan pa ceļu gar maniem logiem aizbrauc lieli un mazi riteņbraucēji. Kādam tas ir ikdienas pārvietošanās līdzeklis, kādam sporta veids, kādam tikai prieku radošs vaļasprieks. Arī man gribētos apņemties vairāk pārvietoties ar velosipēdu, bet mani attur bailes – bailes par to, cik droši varēšu justies uz ceļa. Nav noslēpums, ka velosipēdisti ir visneaizsargātākie ceļu satiksmes dalībnieki. Lai arī cik pareizs braucējs tu būtu, tik un tā neesi pasargāts no agresīviem automašīnu šoferiem, kuriem tu, riteņbraucēj, esi tikai šķērslis ceļā, nevis līdzvērtīgs satiksmes dalībnieks.
Es kā hobija braucējs varētu pat nemaisīties uz lielajiem ceļiem un braukt pa meža takām, mazākiem lauku ceļiem. Tas pat būtu interesantāk un būtu daudz vairāk ko vērot, jo dažādi dabas brīnumi spēj pārsteigt arvien. Tomēr – arī tur man liekas baisi braukāt vienai. Negribas jau piesaukt ļaunu, taču tā ir realitāte – zog un laupa it visu. Tā mana iesācēja apņemšanās braukt, kur acis rāda, noplok… Var droši saukt mani par zaķpastalu, bet izsenis zināms – kas sargā sevi pats, to Dievs sargā. Un to nu man vairs nevar pārmest neviens. Drosminieki, kas ar velosipēdu pārvietojas gadiem, ir jau norūdījušies pret dažādām likstām un dīvainībām uz ceļa, bet mani, iesācēju, tas biedē. Varbūt kādreiz apņemšos atkal… Bet šobrīd visiem velobraucējiem vēlu laimīgu ceļu!
