Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas, ilgus gadus strādājot dienu no dienas kopā, ievēro zināmu distanci.
Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas, ilgus gadus strādājot dienu no dienas kopā, ievēro zināmu distanci. Māra Liepiņa Alūksnes poliklīnikā ir acu ārste, Valentīna Sama – medmāsa. Kopā viņas strādā kopš 1973.gada.
Viņas viena otrai uztic arī personiskos pārdzīvojumus, taču darbā ievēro subordināciju.
Izvēlēties profesiju mudina radi
Valentīnas dzimtā puse ir Cēsu rajona Jaunpiebalga. Pievērsties medicīnai viņu mudinājuši radi.
“Pati arī domāju, ka cilvēkiem vislabāk varu palīdzēt tieši šādā veidā. Pēc vidusskolas iestājos Rīgā Sarkanā Krusta 4. medicīnas skolā. To absolvēju 1967.gadā. Pēc sadales atnācu uz Alūksnes rajonu. Toreiz autobusi bieži nekursēja, tāpēc iepazīties ar darbavietu un reizē Alūksni atveda brālēns motocikla blakusvāģī. Darbā mani pieņēma galvenais ārsts Gints Skulte,” atceras Valentīna.
Sākumā viņai darbs piedāvāts Pededzē, jo ārsts domājis, ka laukos būs vieglāk sameklēt, kur dzīvot. Viņa neteikusi, ka arī svešajā pilsētā jau paspējusi sarunāt gultasvietu. Redzot, cik kautrīga ir nākamā kolēģe, palīgā nākusi virsmāsa Dzidra Altmane, ar viņas līdzdalību Valentīna palikusi darbā terapijas nodaļā par dežurējošo māsu. Tur strādājusi īsu laiku, jo pēc trīs nedēļām radusies iespēja pāriet darbā uz ķirurģisko nodaļu par virsmāsu. Valentīna tur strādājusi piecus gadus.
Dzīvē ienāk mīlestība
Kā jau katra cilvēka dzīvē, pienācis brīdis, kad Valentīna satikusi mīlestību. Viņas izredzētais bijis no Ilzenes. Ar Arturu Samu satikušies ne izpriecu vietā, bet bērēs. 1971.gadā svinējuši kāzas. Pēc gada jaunā ģimene sagaidījusi dēlu. Vēl pēc četriem gadiem Ingum pievienojās māsiņa Sanita.
Valentīna atceras, ka, pirms sākusi strādāt kopā ar Māru Liepiņu, vēlējusies uzzināt no kolēģes, kāda ir daktere.
“Viņa teica, ka vienkārši šausmīga, pat uz tualeti esot jāatprasās. Es nobijos un mājās vīram izteicu savas šaubas par izvēli. Tomēr nospriedām, ka pamēģināšu.
Ņēmu vērā savas priekšgājējas sacīto un vienmēr dakterei atprasījos. Kad bijām jau kādu laiku kopā strādājušas, parunājāmies atklātāk. Tad arī noskaidrojās, ka esmu izjokota. Daktere savukārt brīnījusies, kāpēc es vienmēr pasakot, kurp ejot. Abas pasmējāmies, pēc tam starp mums nekādu pārpratumu nebija. Vienmēr visu godīgi izrunājam.
No sākuma bija grūtāk, kamēr apradu ar darba specifiku, bet daktere pamācīja, kas man jādara, tāpēc drīz vien veicās pavisam labi. Mēs saprotamies bez vārdiem. Daktere jau pirmajā reizē apskatot slimnieku, uzraksta, kas jādara turpmāk. Man atliek tikai precīzi ievērot norādījumus. Es regulēju rindas kārtību. Darba laikā mums nav laika sarunāties,” stāsta medmāsa.
Valentīna ir gandarīta, ka ar dakteri var labi sastrādāties, un atzīst, ka tuvinot kopīgas intereses, kuras nesaistās ar darbu. Darbā draudzīgās attiecības viņas nereklamējot.
“Mēs nekad nesaucam viena otru vārdā. Man nepatīk, ka dažkārt pacienti atļaujas pieņemšanas laikā dakteri saukt vārdā. Darbā viņa nav nekāda Māra, bet ārste,” uzskata Valentīna.
Ir dzimusi Smieklu dienā
Valentīna dienas gaismu ieraudzījusi 1.aprīlī. Sākumā daudzi tam negribējuši ticēt un uztvēruši to kā savdabīgu joku.
“Neviens negribēja ticēt, kad es teicu par dzimšanas dienu. Domāja, ka tas ir tikai tāds aprīļa joks. Tētis kā jau visi vīrieši gribēja dēlu. Tā es 1.aprīlī vecākus piemānīju,” smejas Valentīna.
No bērnības atmiņā palikušas tās dzimšanas dienas, kad svinētas arī Lieldienas. Tad krāsotas olas, šūpojušies. Valentīna skumst, ka, bērniem vēl maziem esot, zemes klēpī vajadzējis guldīt dzīvesbiedru. Taču bēdām viņa nav ļāvusi iesakņoties sirdī, rūpējusies par bērniem. Tagad priecājas par mazbērniem.
“Esmu cītīga adītāja un tamborētāja, ir savs dārziņš. Dienas aizņem darbs, nav laika bēdāties,” bilst Valentīna.
Arī daktere raksturo māsiņu kā ļoti labu darbinieci. “Es viņu ļoti gaidīju atpakaļ no dekrēta atvaļinājuma. Ja māsiņas nav darbā, slimnieki jautā: “Kur tad māsiņa?” Tas liecina, cik augstu viņa kotējas.
Mana vecmāmiņa kādreiz teica: ja kaimiņienes ļoti sirsnīgās attiecībās sāk staigāt viena pie otras ar bļodiņām, tad sastrīdēsies. Mēs neesam ģimenes draudzenes. Mēs viena par otru zinām, varētu teikt, gandrīz visu, bet viena pie otras neciemojamies,” saka daktere Liepiņa.
Izjūt tēva klātbūtni
Māra Liepiņa dzimusi, augusi un mācījusies Alūksnē. Vārdu izvēlējies tēvs Jānis. “Tēva klātbūtni izjūtu visu mūžu, viņa gars man palīdz dzīves nozīmīgākajos brīžos. Ar Jāņa vārdu esmu saistīta, arī mans vīrs ir Jānis.
Pēc vidusskolas aizgāju mācīties uz medicīnas institūtu. Mani ietekmēja daktere Velce. Viņa bija ļoti sievišķīga un patīkama darbā. Tāpat krustmāte, kura bija ķirurģe Rīgā, Paula Stradiņa klīnikā. Ārsta diplomu ieguvu 1969.gadā. Sākumā biju terapeite, bet kopš 1971.gada strādāju par acu ārsti,” stāsta M.Liepiņa.
Mīlestību Māra satikusi Alūksnē, kad Jānis Liepiņš, politehniskā institūta students, kādos Oktobra svētkos atbraucis līdzi kursabiedram – viņas klasesbiedram. Liktenīgā saskatīšanās notikusi 1966.gadā. Pirms pēdējā kursa institūtā viņi mijuši gredzenus. Pirms valsts eksāmena jaunā sieva vīram dāvājusi pirmdzimto – dēlu Andri. Ģimenē ir arī divas meitas. Ārste stāsta, ka bērniem jau esot sava dzīve, viņi esot ļoti labestīgi, bet tajā pašā laikā viņa baidoties bērnus slavēt.
“Tāda sajūta, kā palielīšu – tūdaļ notiks kaut kas slikts. Neteikšu, ka man būtu īpaša intuīcija, bet manai māmiņai gan tāda bija. Viņa spēja lasīt manas domas,” atklāj ārste.
No vecmāmiņas mantojumā viņai esot liela cilvēkmīlestība. “Nekad nav bijis tā, ka cilvēks man nepatīk. Lai kā man jāsteidzas, nekad neteikšu, ka nav laika. Laiks ir mana visvājākā vieta. Es vienmēr nokavēju. Sestdienas, svētdienas man ir tāpēc, lai varētu apdarīt nepadarītos darbus,” smejas ārste un piebilst, ka savās mājās vienmēr esot ko darīt.
Vēlas godīgas attiecības
“Es nevarētu strādāt, ja sirdī nēsātu aizvainojumu un nevarētu to pateikt. Visam jābūt izrunātam. Tā rīkojās mana vecmāmiņa. Tas attiecas arī uz draugiem.
Draudzību es vērtēju ļoti augstu. No draugiem es gaidu patiesību, bet ne uzbāzību. Man nav daudz draugu. Mīļa draudzene ir Astrīda Krasnalucka. Mēs satiekamies reti, bet tikšanās sagādā patiesu prieku. Nedēļā reizi sazvanāmies. Ja ilgāk nezvana vai arī neesmu satikusi, tad uzmeklēju viņu, baidos, vai nav kaut kas ļauns atgadījies. Taču es negribētu, ka draudzenes man zvanītu katru dienu.
Draudzība ir jākopj. Protams, ka draugus nedrīkst aizmirst nozīmīgākajos dzīves brīžos, taču ģimenes draugu mums nav.
Vīram ir plaša radu saime. Darbā man mīļas ir kolēģes, labi saprotamies, viena otru atceramies priekos un bēdās. Cilvēku savstarpējās attiecības patiesībā ir ļoti sarežģītas. Tur vairāk valda jūtas,” uzskata ārste.
