Turpmākās trīs dienas spēcīgākie Latvijas sportisti pulcēsies Latvijas III vasaras olimpiādē, kas laikā no 6. līdz 8.jūlijam notiks vienlaikus Liepājā un Ventspilī. Jau vakar Ventspils pludmalē tika iedegta Olimpiskā lāpa, bet šovakar pulksten 21.10 visi Latvijas televīzijas 1.kanāla tiešraidē varēs vērot olimpiādes svinīgo atklāšanu.
Atklāšanas ceremonijā piedalīsies sportisti no 72 Latvijas novadiem, tajā skaitā arī Alūksnes un Apes novadiem. Dalībnieki dosies svinīgā gājienā, ko pavadīs skatītāju sveicieni un amatpersonas. Savukārt televīzijas skatītājiem tiks sniegta informācija par sportistiem, sportistu pārstāvēto komandu, sporta sasniegumiem un citiem notikumiem.
Sacentīsies septiņos sporta veidos
Apes novada komandā varēs redzēt Kristapu Cīruli (airēšana), Jāni Spalviņu (golfs), Sergeju Kozello, Annu Solomko (teikvondo), Kristapu Bērziņu, Tomu Dandenu, Ilzi Latiku, Dinu Vītolu (pludmales volejbols), kā arī vieglatlētus Oskaru Lauci (5000 metri) un Arti Riepnieku (lodes grūšana; diska mešana).
Savukārt Alūksnes novada komanda sastāvēs no 12 sportistiem. Tie ir džudisti Elvis Kopmanis (svara kategorijā līdz 90 kilogramiem), Artūrs Mālnieks (svara kategorijā līdz 81 kilogramam), Edijs Sadovņikovs (svara kategorija līdz 73 kilogramiem), Arvīds Sams, Kristers Zariņš (pludmales volejbols), vieglatlēti Arnolds Dmitrijevs (5000 metri), Jaroslavs Halimoškins (1500 metri; 800 metri), Ilona Marhele (10 000 metri; 3000 metri), kalnu velosipēdisti Reinis Markss, Oskars Muižnieks un Rolands Zarītis, kā arī riteņbraucējs Andris Vosekalns, kurš sacentīsies par medaļām šosejas riteņbraukšanas 140 kilometru grupas braucienā un 25 kilometru individuālajā braucienā.
Apliecina konkurētspēju valsts līmenī
Pēdējais minams starp reālākajiem kandidātiem uz medaļām. Divdesmitgadīgais alūksnietis Andris Vosekalns ir vienīgais profesionālais sportists riteņbraucēju blicē. Savu atrašanos Latvijas riteņbraucēju elitē viņš apliecinājis ar šosezon gūtajiem panākumiem. Maija vidū gūta uzvara SEB kalnu divriteņu maratona posmā, kas vienlaikus bija Latvijas čempionāts. U23 Latvijas čempionātā šosejas riteņbraukšanā viņš ieguva 2.vietu. Ar tādu pašu vietu beidzās dalība Latvijas čempionāta šosejas riteņbraukšanā individuālajā braucienā.
Šie panākumi kaldināti, startējot profesionālās riteņbraukšanas komandas “Rietumu Delfin” sastāvā, kuru Andris pārstāv kopš pagājušā gada novembra. Sezonu komanda uzsāka kā UCI (starptautiskā riteņbraukšanas savienība) kontinentālā komanda, kas nozīmē, ka tā startē augstākas klases UCI sacensībās un spēs iegūt vairāk punktus, kas nepieciešami dalībai Pasaules un Eiropas čempionātiem. Vairums sacensību notiek ārpus Latvijas, tāpēc atbraukt uz Alūksni, kur Andris guvis pirmos panākumus sportā, sanāk reti.
Riteņbraukšanai Andris Vosekalns pievērsies salīdzinoši vēlu – 12 gadu vecumā. “Citi sāk trenēties trīs četru gadu vecumā, bet tie tiešām ir talanti,” viņš salīdzina. Iepriekš izmēģinājis spēkus vieglatlētikā un biatlonā, līdz beigās apstājies pie riteņbraukšanas. “Patīk man sevi mocīt,” puisis smejas, jautāts, kas riteņbraukšanā piesaistījis. “Tur ir gan azarts, gan ātrums, gan risks. Cik reižu neesmu gulējis uz asfalta!” Nopietnāk riteņbraukšanai viņš pievērsies pēc pāris gadiem, kad iestājies Murjāņu sporta ģimnāzijā. Tur Andris nomācījies piecus gadus – no 8. līdz 12.klasei, pārejot no Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas. Katra diena pagājusi, aizvadot rīta un pēcpusdienas treniņus, pa vidu dodoties uz mācībām, bet vakarā – pildot mājasdarbus. Kaut gan izglītības iestāde izvēlēta, domājot par panākumiem sportā, iegūstot augstāko izglītību, Andris nolēmis dot priekšroku pavisam citai jomai. “Mērķēju matemātikas virzienā,” viņš atklāj, piebilstot, ka daudz kas būs atkarīgs no tā, vai ar eksaktajām zinātnēm izvēlētā joma tobrīd skaitīsies pieprasīta Latvijas darba tirgū.
Mērķis – iekļūt ārvalstu komandā
Tiesa, pagaidām stāšanās augstskolā atlikta uz tālāku nākotni, jo šobrīd gandrīz visu laiku aizņem vai nu treniņi, vai sacensības. Janvāra beigās kopā ar komandu viņš devās uz treniņnometni Spānijā, no kuras atgriezās tikai aprīļa vidū. Līdztekus treniņiem sportisti aizvadījuši sezonas pirmās sacensības. Par Andra pirmo startu jaunajā komandā kļuva sacensības Marokā. Tai sekoja Spānija, Francija, Beļģija, Holande, Slovākija, Igaunija. “Patiesībā grūti atcerēties visas valstis, kur šogad esam bijuši,” atzīst Andris. Prioritāte ir UCI sacensības. Atrodoties Latvijā, formas uzturēšanai tiek izmantotas pašmāju kalnu divriteņu (MTB) sacīkstes, kā, piemēram, SEB kalnu divriteņu maratona posmi. Gadās, ka neilgi pirms starta signāla treneris tomēr nolemj sportistu no trases noņemt. “SEB posmos braucam vairāk sponsoru dēļ, taču MTB ir brutālāks, traumatiskāks un nogurdinošāks par šosejas riteņbraukšanu. Ja priekšā gaidāmas nozīmīgas sacensības, tad labāk ir pastāvēt malā, lai izvairītos no lielām problēmām un pietaupītu spēkus,” viņš skaidro.
Trenējoties šosejas riteņbraukšanā, paveras arī plašākas karjeras iespējas. Ne velti Andris par savu mērķi izvirzījis tikt kādā ārvalstu komandā. Lai meklētu menedžeri un lūkotos citas komandas virzienā, starta kapitālam pietiktu ar vismaz trīs pirmajām vietām. “Ja ir 2. vai 3.vieta, tad tām jābūt vēl vairāk. Pārējās vietas neskaitās. Jā, tu gūsti komandai punktus, bet citādi tās nekam neder,” spriež sportists. “Ja nav trijnieks, tā nav vieta,” viņš apgalvo. Otrs, kas piesaista šosejas riteņbraukšanā, ir garās distances. Kalnu divriteņu distances ir vidēji 60 kilometrus garas, bet šosejas riteņbraukšanā tās ir 3 līdz 4 reizes garākas. Apmēram 200 kilometru distance parasti tiek veikta mazāk nekā piecās stundās. “Pirmie 30 – 50 kilometri ir agresīvāki. Dažas grupas atraujas, bet principā pēc tam visi brauc mierīgi. Tikai pēdējos 60 kilometros sākas īstā “gonka”. Tad sajūti asins garšu mutē. Citreiz atkal ir tā, ka viss brauciens pārvēršas vienā “gonkā” – kā no sākuma sāc, tā līdz pašām beigām,” stāsta Andris.
Ceļā uz uzvaru svarīga veiksme
Lai gan garās distances veiktas neskaitāmas reizes, sacensību izskaņā sportists visbiežāk “atkrīt” mašīnā bez spēka. “Pēdējos kilometros vispār vairs neko nesaproti – tikai minies, minies, minies… Pēc tam tu esi vienkārši nekāds. Pārmocījies nejēgā. Kājas rauj krampī. Viss sāp. Aizej gulēt, bet tāpat mokies,” viņš stāsta. Ikdienas treniņos tik garas distances netiek veiktas. Parasti treniņi notiek pa cikliem. Katrā nedēļas dienā jāpaveic kaut kas savs. Cikls beidzas ar dalību kādās sacensībās, pēc kurām nākamā diena sportistiem ir brīva. Dažkārt treniņš sastāv no vairākiem simtiem kilometru. “Ja treneris pasaka, ka tik un tik kilometri tev jābrauc, tad tas ir jāizdara. Bez variantiem. Ir gadījies braukt 6 līdz 7 stundas. Tad sanāk tā, ka no rīta izbrauc, bet vakarā atgriezies mājās. Pilna darba diena,” atklāj Andris. Pat tad, ja sportistiem piešķirta brīvdiena, tas nebūt nenozīmē, ka laiku drīkst veltīt sev. Saskaņā ar noslēgto līgumu jāpiedalās visādos prezentācijas pasākumos vai videomateriālu uzņemšanā.
Jautāts par iespējām tikt pie medaļām Latvijas III Olimpiādē, Andris ir izvairīgs. Lai gan līdzšinējā pieredze rāda, ka viņš var sastādīt spēcīgu konkurenci pārējiem Latvijas braucējiem, daudz kas esot atkarīgs no veiksmes. “Panākumus nav iespējams prognozēt. Tu vari gan uzvarēt, gan palikt pēdējais.” Par veiksmi riteņbraukšanā Andris saka – veiksme nozīmē īstajā brīdī un pareizajā ātrumā aizbraukt prom, veiksme ir nenokrist un izturēt līdz galam, lai gan dažbrīd šķiet, ka tālāk vairs nespēj pabraukt. “Ne velti ir tāds teiciens, ka veicas tam, kurš ir stiprs,” viņš piebilst. Ne visu šo sezonu Andris varējis lepoties ar veiksmi. Sezonas sākumā gājis grūtāk, bet pēdējos mēnešos viņam izdevies “ieskrieties”. Lai gan šobrīd mērķis ir tikt kādā ārvalstu komandā, Andris atklāj, ka arī viņam nav svešs katra sportista sapnis tikt uz lielajām Olimpiskajām spēlēm. “Viss atkarīgs no manis. Tas, vai būšu pietiekami labs, lai varētu uz turieni tikt. Vienkārši, manuprāt, nav jēgas braukt, ja zini, ka citi ir spēcīgāki. Vajag arī kaut ko parādīt,” viņš spriež.
