Kapi ir savdabīgi mūžības vārti, vieta, kur satikties dzīvo un mirušo dvēselēm.
Kapi ir savdabīgi mūžības vārti, vieta, kur satikties dzīvo un mirušo dvēselēm.
Diemžēl to mēs apjēdzam tikai, kad rimies pirmo sāpju skaudrums par zaudētu tuvinieku vai draugu, bet dažs kapu apgānītājs – nekad.
Paiet mēneši pēc bērēm, pirms sākam domāt, kā iekārtot piemiņas vietu. Te jānāk būs dažādās noskaņās un laika apstākļos, ja vien mums dārga tuvinieka piemiņa.
Katros kapos ir citādi
Mūsu senči mirušo apbedīšanai izvēlējās skaistākās bērzu un ozolu birzis piekalnītēs. Tādās vēl šodien aizgājējus turpina glabāt laukos. Tur kapsētas “pildās” lēni. Citāda ir situācija pilsētās, kur bieži vien jau ir “vecie” kapi (jau slēgti) un “jaunie”. Bijušajos kapos apbeda vairs tikai izņēmuma gadījumos, ja iegādāta dzimtas kapvieta. Visbiežāk tie pārvēršas tādā kā parkā, kas veltīts dvēseļu piemiņai. Daudzi labprāt nāk šeit pastaigāt, pārdomāt dzīvi, relaksēties, daži dīvaiņi atpūšas, lasot grāmatu.
Citāda situācija ir jaunajā kapu daļā, tur jūt bēdu un asaru elpu.
Ir pilsētas, kurās uzceltas lepnas kapličas, bet vienlīdz sirsnīgi aizgājēju izvadīt var arī no vienkāršas lauku sētas. Kapliča – tā bieži vien atvieglo tuvinieku problēmas, un tas ir labi, jo bieži vien pirmo sāpju apjukums nes sev līdzi bezpalīdzību. Tieši tāpēc pilsētās pēdējā laikā arvien pieprasītāki ir apbedīšanas firmu pakalpojumi.
Pietāte pret mirušo
Grūti saprast, kas vada kapu apzadzēju roku, bet Latvijā arvien biežāk runā par apbedījuma vietu apgānīšanu.
Dažreiz tās ir finansiālas problēmas. Tad zog puķes, arī mākslīgās, apgriež tūjas, apskādē vainagu. Bet kādi motīvi ir ieplaisājušu vāžu, pat fotogrāfiju zagšanai, krustu nogāšanai, vainagu izmētāšanai? Vandaļi ar izraisa pamatotu sabiedrības sašutumu, vairāk gan pilsētās, kur šīs problēmas ir daudz aktuālākas nekā laukos.
Ja runājam par pietāti pret mirušo, tad – arī pret nezināmo, līdzās tuvinieka kapam guļošo. Ir jau patiesība, ka aizaug arī atmiņu takas, tādēļ katros kapos vērojamas zemē iegrimušas, zāles pārņemtas kapu kopiņas. Daudzi piederīgie, kopjot dzimtas kapus, pa ziedam uzliek uz tāda pusaizmirsta uzkalniņa. Vai arī pavasarī vismaz nogrābj pērno kūlu. Kādas jūtas vada šos cilvēkus? Viņi atzīst, ka “nav taču grūti to izdarīt” un “kādam noteikti kādreiz tas bija dārgs aizgāgējs, par kuru sāpēja sirds”.
Ir kapi, kuros joprojām ievēro veco tradīciju – pašnāvībā mirušos un tos, kam nav piederīgo, glabā tālāk no citiem, nomalē. Viņu kopiņas tad parasti pēc iespējām apsaimnieko kapu uzraugi.
Piemiņu vietu mode
Vislielākos pieminekļus saviem aizgājušajiem izvēloties pareizticīgie un vecticībnieki. Varbūt tā palicēji cenšas vēl kaut ko apliecināt aizgājušajam? Vietām gan arī luterāņu kapos nācies vērot apjomīgākus kapakmeņus, sevišķi dzimtas kapos.
Ārzemēs bijušie stāsta, ka daudzviet kapi ir pavisam citādi nekā Latvijā. Vācijā tie atgādina nelielu puķu dārziņu. Daiļdārznieki labprāt ko līdzīgu piedāvātu arī šeit, bet tradīcijām joprojām ir liela ietekme, tādēļ ne visiem modernais stils šķiet pieņemams.
Pēdējā laika tendence, ko mēģina realizēt kapos, ir veidot ap piemiņas vietu dzīvžogu stādījumus. Bet arī tas daļēji ir tradīcijas nosacīts. Un vēl – ja jums nav laika un iespēju, katrā pašvaldībā par simbolisku summu apkopšanas darbus uzņemsies kapu uzraugs vai daiļdārzu speciālists.
