Ir radies priekšstats, ka Alūksnes rajonā ir divu tipu jaunieši – patriotiskie un noraidošie jeb, citiem vārdiem sakot, divas galējības.
Ir radies priekšstats, ka Alūksnes rajonā ir divu tipu jaunieši – patriotiskie un noraidošie jeb, citiem vārdiem sakot, divas galējības. Varbūt neizvēlējos īstos vārdus apzīmējumam, bet tā nu tas ir. Patriotiskie – tie, kam šeit ir dzimtene, bet, lai iegūtu augstāko izglītību, jādodas uz lielpilsētām. Pēc gadiem viņi atgriežas, bet noraidošie – nē. Un, ja padomā, kuriem ir taisnība? Manuprāt, abiem, jo ar savu dzīvi katrs var darīt, ko vēlas.
Braucot pa Alūksnes rajona pašvaldībām, daudzas tur strādājošas amatpersonas atzīst, ka dzīvei laukos nav nākotnes. Jaunatne iegūst pamatizglītību vietējā pamatskolā, ja pagastā ir vidusskola, tad arī vidējo izglītību un aizbrauc studēt ar domu, ka uz patstāvīgu dzīvi laukos neatgriezīsies, jo te darba nebūs. Un, ja arī kaut ko izdosies atrast, tad samaksa būs niecīga. Tad kāpēc mocīties laukos, ja var iekārtot sev daudz labāku dzīvi citur?
Nesen satiku kādu paziņu. Viņa aizrautīgi stāstīja par sevi, dzīvi Rīgā un to, ka uz dzimto Alūksni atbrauc arvien retāk. “Es atbraucu, bet man te nav ko darīt! Te taču nekas nenotiek! Atbraucu uz kapusvētkiem, gribēju vakarā aiziet uz Pilssalu, bet tur – šlāgeri! Tā arī nekur neaizgāju. Gaidu, kad šovakar varēšu braukt prom.” Viņa arī pastāstīja, ka citi “jaunie rīdzinieki” pie vecākiem uz Alūksni atļaujas atbraukt tikai uz pāris stundām.
Lai arī maz, tomēr ir tādi, kas atgriežas. Tādi, kam nav žēl sevi aprakt laukos. Ģimene, dzimtās mājas un dzimtā vieta viņiem tomēr ir pirmajā vietā. Viņi apzinās, ka samaksa par padarīto darbu te būs mazāka, bet toties apkārt būs savējie.
Kuru jauniešu ir vairāk? Domāju, ka to, kas neatgriežas. Un varbūt arī viņi dara pareizāk – pašlaik.
