Mārkalnes pagasta zemnieku saimniecība “Robežnieki” ir parasta lauku sēta. Tikai pie tās izraktie seši jaunie dīķi liecina, ka tajā audzē vēžus.
Mārkalnes pagasta zemnieku saimniecība “Robežnieki” ir parasta lauku sēta. Tikai pie tās izraktie seši jaunie dīķi liecina, ka tajā audzē vēžus. Bet tā ir viena no trim vietām Latvijā un pagaidām vienīgā Vidzemē, kur aug vēžu mazuļi. Tie izšķīlās jūlija sākumā, un saimniecības īpašnieks Jānis Krūmiņš atzīst, ka “rats ir iegriezts un tai lietai ir jāiet”.
“Mazuļi ir tikai apmēram centimetru gari, bet pirmo reizi tie ir nomainījuši ādu. Tas nozīmē, kas viss ir kārtībā. Tagad vēzīšiem ir jāaug, līdz tie sasniedz apmēram trīs – četru centimetru garumu. Tad mazuļus var pārdot vēžu audzētājiem. Domāju, ka pirmos vēžu mazuļus pārdošu nākamruden,” laikrakstam stāsta J.Krūmiņš.
Pirmie kucēni bija jāslīcina
Zemnieks atceras, kā skolas gados vēžus ķēra Akaviņā, kas tek cauri Mārkalnes pagastam. Vēži bija arī “Robežnieku” piemājas dīķī. Bet tagad to nav gandrīz nekur.
“Tolaik nezināju, kāpēc vēži iznīka, bet tagad nojaušu. No upes vēžus “izmazgāja” amonjaks, bet dīķī tiem vairoties traucēja zivis, un droši vien trūka arī skābekļa. Ja ūdenskrātuvei ar krūmiem aizaug krasti un ūdeni nedzenā vējš, tad tur nepietiek skābekļa,” norāda J.Krūmiņš.
Viņš regulāri izdara ūdens sastāva un temperatūras mērījumus. Visu jūliju ir bijis karsts laiks. Informācija speciālajā literatūrā vēsta, ka vēžiem dīķī vajadzēja būt beigtiem, jo temperatūra ir pārsniegusi normu. “Tomēr pagaidām vēži vēl kustas. Tas nozīmē, ka apstākļi dīķos ir labi,” secina J.Krūmiņš.
Vēži labi jūtas plus 18 līdz 22 grādu temperatūrā. Viņš ierīkojis dīķiem ūdens noteci, kas saglabā visu laiku vienādu ūdens līmeni, bet apakšējie ūdens slāņi aizplūst. Ja to nedara, tad apmēram 20 centimetros dīķa dibena dūņās ir tikai divi procenti skābekļa. Tādā vidē vēži nevar dzīvot.
Zināšanas un pieredze rodas pamazām. Arī J.Krūmiņam pirmie kucēni bija jāslīcina. Viņš 1000 vēžus iegādājās pirms diviem gadiem. Taču no decembra līdz jūlijam, kad vēžu mātes nēsā ikrus, tie sabojājās. Bija ieviesusies infekcija, tāpēc tagad viņš vēžus dezinficē. “Vēžu mātei ir 80 līdz 160 ikru. Rēķina, ka mazuļi izšķiļas no apmēram 80 līdz 90 procentiem ikru. Bet labākajā gadījumā izaug apmēram 60 procentu vēžu, jo pārējie aiziet bojā. Tas ir normāli,” uzsver J.Krūmiņš.
Protams, aprēķini nav precīzi, jo “kas gan saskaitīs mātei ikrus zem astes”. “Robežniekos” no 100 mātēm ir apmēram 5000 mazuļu.
Māna vēžu mātes
Vēžu audzētāju asociācijā, kuras biedrs ir Jānis Krūmiņš, ir vairāk nekā 10 vēžu audzētāju, bet tikai trīs audzē vēžu mazuļus. Lai atjaunotu vēžu krājumus ūdenskrātuvēs, ir jāsāk ar mazuļiem. Turklāt vēžu audzēšanai ir vajadzīgas hektāriem lielas ūdens platības, kādu nav “Robežniekos”.” Mākslīgi pavairoti vēži var izaugt trīs, četros gados, bet dabīgi tas ir iespējams tikai 12 gados. Tik ilgi gaidīt nevēlas un nav vajadzīgs,” akcentē J.Krūmiņš.
Dabā vēži šķiļas jūlijā. Bet, ja mātes ziemā atrodas telpā, tad viņas var apmānīt. Ūdens temperatūru paaugstinot, mazuļi var izšķilties jau martā. Bet tad ārā vēl ir auksts. Tāpēc praktizē, ka mazuļi ir maija sākumā.
“Tad viņi var augt 2,5 mēnešus ilgāk – līdz jūlija vidum un vēl tā otru pusi, augustu un septembri. Tas nozīmē, ka ir divas reizes ilgāks periods, kad vēži var sasniegt apmēram trīs centimetru garumu,” stāsta J.Krūmiņš. Viņš izmantojis siltumtrašu šahtas, lai izveidotu desmit baseinus vēžiem un mazuļiem. Tie atrodas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā celtā fermā, kur ir telpas vēl vairāk baseiniem.
Par vēža mazuli maksā desmit santīmu. Vajadzētu pārdot vismaz 200 000 mazuļu, un tie būtu “griesti” “Robežniekiem”. Bet pagaidām ir tikai izdevumi, un ienākumu nav. “Ja kādam veicas, tad citi mēģina darīt tāpat. Pirmajam saņemt dūšu un sākt ir daudz grūtāk. Nezinu, vai tagad uzreiz varētu pārdot vēžu mazuļus, jo nav daudz cilvēku, kas iegulda naudu cerībā pēc trim gadiem gūt peļņu,” atzīst zemnieks.
Vājāko apēd pusdienās
Vēžu mazuļu audzēšana ir Krūmiņu ģimenes bizness, bet saimnieks par to “bēdā”. Tas nozīmē uzņemties atbildību par visu. J.Krūmiņa dzīvoklī Alūksnē ir akvārijs, kur viņš vēro vēžu mazuļu “uzvedību”. Arī baseinos “Robežniekos”, kur ūdens ir apmēram 40 centimetru, vēžus var labi saskatīt.
“Dabā dzīvnieki neēd kā mājdzīvnieki noteiktās ēdienreizēs. Šodien paēd, un pēc tam var iztikt nedēļu vai pat mēnesi un nenomirt badā. Acīmredzot tad vēži izkaujas un vājāko apēd pusdienās. Viņi ir kanibāli,” stāsta J.Krūmiņš.
Tomēr priekšstats par vēzi kā gaļēdāju ir nepareizs. “Robežniekos” viņiem dod vārītus kartupeļus, burkānus, kāļus, zirņus, putraimus un reizēm zivis. Saknes un ūdensaugi ir pamatbarība, bet gaļa – kārums, ar ko vēzi var pievilināt pat ziemā. Vēžu mazuļi barojas no vienšūņiem, kas ir dzīvā ūdenī. Tāpēc baseinos izmanto dīķu ūdeni. Daudz mazuļu apēd zivis, tāpēc dabā izdzīvo tikai paši spriganākie, kas spēj aizbēgt. “Ja vēzi neviens neiznīcina, tad tas parasti aiziet bojā čaulas maiņas laikā. Tēviņš čaulu maina divas reizes gadā, bet mātīte vienu reizi. Vēzim, kas ir lielāks par 12 centimetriem, ir grūti no tās izlīst, tāpēc tad tie būtu “jālaiž pensijā”,” saka J.Krūmiņš. Tos varēs nogaršot draugi un paziņas.
“Robežniekos” audzē mazuļus, un tas ir sākums. Par lielo vēžu kilogramu maksā līdz pat desmit latu. Bet lielie vēži būs tikai tad, ja būs mazie.
